Piedzimt Latvijai (03.02.2026.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Kad parādās gaisma tuneļa galā

Neauglība ir tēma, kas skar izmisušus pieaugušos. Pāriem, kuri saviem spēkiem netiek pie mazuļa, viens no cerību stariņiem ir medicīniskā apaugļošana. Vēl pirms gadiem 15 neauglība bija ļoti sensitīva tēma un neviens par to skaļi nerunāja, taču tagad informācijas un iespēju ir pietiekami daudz. Cilvēki izprot, ka neauglība ir tāda pati veselības problēma kā lauzta kāja vai necaurlaidīgi asinsvadi – problēma, ar kuru jāvēršas pie ārsta. Kā iedrošināt tos, kuri atmetuši ar roku? Kā un vai iespējams saņemt valsts atbalstu mākslīgajai apaugļošanai? Kā likt saskatīt iespējas un apjaust, ka viss vēl nav zaudēts?

Daktere, kura palīdz piepildīt sapni par ģimeni

Neauglība joprojām skar pietiekami daudz pāru arī Latvijā, un tā vairs nav tikai privāta vai noklusēta problēma – tas ir medicīnisks, emocionāls un arī sabiedrībai nozīmīgs jautājums. Tā ir pieredze, par kuru bieži runā čukstus vai nerunā nemaz. Ceļš līdz bērniņa piedzimšanai daudziem ir sarežģīts, pilns cerību, vilšanos un jautājumu, uz kuriem ne vienmēr ir viegli rast atbildes. Taču neauglība – tas nav spriedums, tā ir slimība, kas padodas ārstēšanai tāpat kā jebkura cita kaite. Kādi ir biežākie neauglības iemesli, kā pāriem likt saskatīt iespējas un apjaust, ka viss vēl nav zaudēts, – par to un daudz ko citu saruna ar medicīnas centra “MyClincRiga” reproduktoloģi, ginekoloģi, dzemdību speciālisti NATĀLIJU BĒRZU.

Cik sen jau strādājat šajā jomā un kādēļ izvēlējāties tieši neauglības ārstēšanas virzienu?

– Neauglības jomā strādāju gandrīz 10 gadus un nokļuvu te pavisam nejauši. Vienmēr biju vēlējusies būt operējoša ginekoloģe, taču, pateicoties mana kolēģa daktera Māra Arāja iniciatīvai, sapratu, ka neauglības ārstēšana ir saistoša. Šī joma ir ar saviem zemūdens akmeņiem, jo tajā ir arī ļoti liela emocionālā sadaļa, kas prasa daudz empātijas.

Jau vairākus gadus demogrāfi ceļ trauksmi par dzimstību Latvijā. Kā Jūs, būdama ārste, vērtējat pašreizējo situāciju – tā ir kritiska?

– Tas ir ļoti grūts jautājums. Ja skatāmies statistikas datus, kopumā dzimstība mazinās jau ilgāku laika posmu – tas nav viena gada jautājums. Tā pakāpeniski krītas, krītas un krītas.

Kādi, Jūsuprāt, ir galvenie iemesli tik graujošai statistikai?

– Tādi noteikti ir vairāki. Pirmkārt, medicīna un veselības aprūpe visā pasaulē un arī Latvijā kļuvusi daudz labāka, un mēs ilgāk dzīvojam. Pastāv uzskats, ka jaunie arī kļuvuši zinošāki par kontracepciju, bet es gribētu teikt, – pētījumu dati liecina, ka tai ir mazāka loma. Vienkārši mainījušies paradumi. Senos laikos daudz bērniņus laida pasaulē ar domu, ka daļa no viņiem var neizdzīvot sliktas medicīnas aprūpes dēļ. Otra lieta – mājās bija vajadzīgi palīgi, jo lielākā daļa iedzīvotāju mitinājās lauku teritorijās un viņiem bija saimniecības, tādēļ bija vajadzīgas papildus darba rokas, kas palīdzēs. Un tajā brīdī bērnu daudzums arī noteica to, kā šīs visas lietas darbojās. Vēl viena ne mazāk būtiska lieta bija saime. Ģimenes dzīvoja lielā saimē kopā ar mammu, tēti, iespējams, arī ar vecvecākiem. Tātad bija, kas mazuļus pieskata. Šobrīd situācija diezgan kardināli mainījusies. Pirmkārt, mēs esam pārliecināti par to, ka bērni sasniegs pieaugušo vecumu, jo mums ir laba veselības aprūpe. Otrkārt, pārsvarā cilvēki ir pilsētas iedzīvotāji, kuriem jādomā, kur viņi bērnus izmitinās. Un treškārt, viņu mammas un vīramātes, visticamāk, noteikti strādā. Visi šie punkti rada vairākus jautājumus, ko tad ar to darīt? Un loģiski, ka ģimenes izvēlas vienu bērniņu vai, iespējams, divus. Nākamā lieta – ja paskatāmies uz mazliet agrāku laika periodu – augstākās izglītības esamība vai neesamība. Agrāk augstākā izglītība bija sava veida luksusa lieta. Tagad jaunajam cilvēkam ir bieži diezgan ilgi jāmācās. Tādēļ ir pilnīgi loģiski – kamēr viņš izmācās un satiek to savu sirds cilvēku, viņam varbūt jau vairs nav tie 18, bet ap 30 gadiem. Un, ja tie ir 30, cik tad bērnus līdz 40 gadiem var paspēt radīt? Beigās tā arī sanāk, kā liecina statistikas dati par dzimstības rādītājiem, ka vidēji tie ir 1,36 bērni ģimenē!

Vai dzimstību ietekmē arī sociālie apstākļi?

– Manuprāt, reģionos tie ļoti atšķiras. Vienā reģionā tie būs vieni, otrā – kādi citi. Neapšaubāmi, arī dzīves dārdzība ietekmē dzimstības rādītājus, bet nedomāju, ka tik ļoti. Lielākoties ir tā – ja ģimene tomēr vēlas bērniņu, tā laiž viņu pasaulē, un finansiālais stāvoklis šajā brīdī varbūt nav tas izšķirošais.

Ar kādām problēmām pie Jums kā pie reproduktoloģes visbiežāk vēršas pacienti?

– Būdama ārste reproduktoloģe, es risinu neauglības jautājumus, un cilvēki, kas nāk pie manis, ir ļoti, ļoti dažādi. Šeit gribu piebilst, – tas ir mīts, ka neauglība ir tikai sievietes problēma. Ja raugāmies uz neauglības sadalījumu, tad 25% gadījumu problēma ir tikai sievietei un vīrietis ir vesels, 25% vīrietim ir problēma un sieviete ir vesela, un 35% problēmas ir abiem. Tāpēc tā nav tikai dāmas problēma – patiesībā tā ir kopīga problēma. Un vēl aptuveni 15-20% gadījumu mēs nevaram atrast vainu ne vienā, ne otrā partnerī, un to mēs saucam par neizskaidrojamo neauglību.

Kā pārim, kas vēlas veidot ģimeni, saprast, ka pienācis laiks meklēt ārsta reproduktologa palīdzību?

– Tur viss ir ļoti vienkārši. Mēs iedalām cilvēkus vecuma grupās atkarībā no sievietes vecuma. Bet, lai lasītāji mani nesaprot nepareizi – tas nenozīmē, ka problēmas ir tikai sievietes pusē. Parasti par pamatu tiek ņemts sievietes vecums, kaut gan diezgan bieži izrādās, ka problēmas ir vīriešiem. Kā saprast, kad pienācis laiks apmeklēt reproduktologu? Ja sieviete ir vecumā līdz 35 gadiem un pārim, nelietojot kontracepciju, gadu neiestājas grūtniecība, viņiem jābrauc un jāizmeklējas. Ja sieviete ir vecuma kategorijā no 35 līdz 39 gadiem, viņiem šis laiks ir pusgads, savukārt, ja sievietei ir 40 gadi un vairāk – jau ir mazāk nekā pusgads. Respektīvi – jo jaunāka sieviete, jo šis laiks ir ilgāks.

Cik izplatīta mūsdienās ir neauglība un kam tā tiek konstatēta biežāk – sievietei vai vīrietim?

– Kā jau iepriekš minēju, gadījumi ir dažādi, bet kopumā neauglību konstatē aptuveni 12% pāru. Šis cipars gadu gadiem arī īpaši nav mainījies, kaut gan kādam, iespējams, šķiet, ka tagad neauglīgu pāru ir vairāk. Mūsdienās informētība ir savādāka – mēs par visām lietām dzirdam vairāk, un, kad mēs dzirdam par to vairāk, automātiski šķiet, ka tā visa ir vairāk. Vienkārši kādreiz tik daudz par to nerunāja. Turklāt agrāk šis cipars bija mazliet mazāks, jo tajos laikos lielākoties sievietes bērnus radīja ļoti agri – 18 - 22 gados. Savukārt tagad mēs auglības jautājumu mazliet atliekam, līdz ar to pienāk brīdis, kad palīdzību vajag nedaudz vairāk.

Ar ko sākas ceļš pie bērniņa sievietei un vīrietim, kuri saskārušies ar neauglību?

– Šis ceļš sākas ar pāra izmeklēšanu – mums obligāti jāizmeklē abi partneri, jo bez tā neko nevar iesākt. Vīrietim veicam spermas izmeklējumu, sievietei pārbaudām olvadu caurlaidību un hormonu analīzes. Un, balstoties uz izmeklējumu rezultātiem, nonākam pie secinājuma – tā ir sievietes, vīrieša, vai sievietes un vīrieša, vai neizskaidrojamā neauglība. Tālāk jau sākas ārstēšanās ceļš, kurā risinājumi ir ļoti dažādi. Ir gadījumi, kad pietiek tikai ar dzīvesveida maiņu, savukārt citreiz nepieciešams nedaudz palīdzēt ar intrauterīno insemināciju, kad spermu ievada sievietei dzemdes dobumā tuvāk olšūnai, un tas palīdz apaugļoties – spermai jāpārvar mazāks attālums. Dažkārt mums jāpalīdz sievietei ierosināt ovulācijas, jo dabīgi tas pašai nenotiek. Bet vēl ir gadījumi, kad nepieciešama medicīniskā apaugļošana, kurai arī ir dažādas modifikācijas. Piemēram, modifikācija, kas domāta tad, ja spermas kvalitāte ir ļoti slikta, un vēl daudzas citas.

Lai nonāktu līdz diagnozei, jārēķinās ar krietnu laika sprīdi?

– Kopumā – nē, bet jāsaprot, ka ir cilvēki, kuri vēl joprojām bieži neauglības ārstēšanu uzskata par tabu, par kauna lietu. Taču ne vienmēr viss notiek gludi un raiti. Gadās, ka pārim iedodu izmeklējumus un viņi uz kādu brīdi pazūd. Citreiz redzu, ka viens un tas pats cilvēks atrakstās un pārrakstās. Viņš grib nākt uz pirmreizējo konsultāciju, bet nevar saņemties. Šobrīd tas ir retāk, bet, kad sāku strādāt, diezgan bieži sastapos ar to, ka vīrieti piespiest nodot spermas analīzi reizēm bija kaut kas fenomenāls. Un pamatojums tāds, ka viņam bail no rezultāta. Bet, ja padomā, – ko viņa bailes mainīs? Tās tikai kavēs laiku. Parasti ir tā – ja sieviete paņem partneri uz konsultāciju, lielākoties viņam vairs nav, kur sprukt, un tālākā saruna ar viņu ir diezgan vienkārša.

Šobrīd jaunajiem vispirms svarīgāk sasniegt karjeras virsotnes vai iekārtot dzīvesvietu un tikai tad domāt par pēcnācējiem. Līdz ar to arī droši vien pastāv iespēja nokavēt kļūšanu par māmiņu vai tēti…

– Jā, mēs varam nokavēt, bet mūsdienās ir pieejamas labas metodes, kuras var palīdzēt kļūt par vecākiem arī tad, ja viņi kaut ko nokavējuši. Piemēram, ja sievietei ir izsīkstošas olnīcas, tad mums ir pieejama olšūnu donēšanas programma. Bet tur atkal ir jautājums, cik tas ir vai nav pieņemami visiem. Taču iespējas ir. Nākamais jautājums ir izmaksas.

Cik patiess ir ārstu reproduktologu apgalvojums, – jo vecāka māmiņa, jo dārgāka ārstēšana?

– Tā tas patiešām ir. Jā, mums ir valsts finansējums, bet jāņem vērā, ka tas ir ierobežots. Nav tā, ka valsts apmaksā n-tās apaugļošanas reizes – apmaksātas tiek tikai dažas procedūras. No šī gada tās ir trīs. Taču šajā visā procesā ir arī savi zemūdens akmeņi. Ja, piemēram, sieviete nāk uz medicīniskās apaugļošanas procedūru 40 gadu vecumā, pēc starptautiskām rekomendācijām, lai uzlabotu iespējamību kļūt par mammu, viņai jātaisa ģenētiskā testēšana. Jāņem vērā, ka tikai katrs sestais viņas embrijs būs tāds, kas iedos grūtniecību. Tajā brīdī valsts šos pakalpojumus neapmaksā, tas jādara pašiem. Un visas šīs tehnoloģijas ir dārgas. Ja sievietei ir mazāk olšūnu, tad tikšana līdz embrijam viņai aizņems diezgan ilgu laiku, līdz ar to viņai būs vajadzīgi vairāki cikli. Un tas viss šo procesu sadārdzina. Piekrītu, ka nevienā valstī nav ideāla sistēma, bet mūs šobrīd ierobežo daudzas lietas. Piemēram, par donora materiāliem jāmaksā pašiem topošajiem vecākiem, jo citreiz gadās, ka arī vīrietim materiāls ir tāds, ka to nevar izmantot. Citreiz sievietei iestājas priekšlaicīgs olnīcu izsīkums. Patiesībā tas nav nekāds retums – to konstatē vienai no 100 sievietēm. Un atkal tās ir lielas naudas summas, kas pārim jāsedz no savas kabatas. Citreiz viņi vienkārši to nevar atļauties un tajā brīdī tālāk ārstēšanu neturpina.

No Jūsu teiktā var secināt, ka kopumā tikšana pie bērniņa šādā ceļā ir diezgan dārgs prieks un ne kurš katrs to var atļauties?

– Jā, tas ir tad, ja ir tādi zemūdens akmeņi. Ja, piemēram, pāris laikus sapratis, ka viņiem ir tāda problēma, un vērsies pēc palīdzības, negaidot pēdējo brīdi, tad patiesībā tā ir ļoti reāla lieta, kas daudziem izdosies. Un tur nemaz nevajadzēs lielas izmaksas. Savukārt, ja pārim bijusi neauglība astoņus gadus, sieviete pie mums atnākusi 39 gadu vecumā, viņi nemaz nevar paspēt iztērēt valsts iespējas, jo kaut kādā mirklī valsts finansējums beidzas tieši sievietes vecuma dēļ. Piemēram, ja viņai ir maza olnīcu rezerve, nepieciešami vairāki papildus izmeklējumi, kas ārstēšanu var padarīt dārgu, jo viņa vairs neatbilst vecuma kritērijiem.

Kur šobrīd virzās medicīniskā apaugļošana? Kā tā attīstās kā process?

– Kopumā tā virzās uz to, lai mēs būtu efektīvāki, lai mums būtu labāki rezultāti. Šobrīd tiek ļoti daudz runāts par ģenētiku, bet mums vēl joprojām ir punkti, kuriem nevaram tikt pāri. Kaut vai olšūnu novecošanās, bet es ceru, ka kaut kādā brīdī mēs tomēr to atrisināsim. Ir ļoti interesanti jaunākie pētījumi, kur tiek mēģināts radīt olšūnas un spermatozoīdus cilvēkiem, piemēram, no ādas šūnām. Tas varētu mums aiztaupīt problēmas gadījumos, kad vairs nav rezervju – tāds šobrīd ir tas domu gājiens zinātnē, kas spērusi platu soli attīstībā.

Cik pieejama Latvijā ir neauglības ārstēšana?

– Es teiktu, ka šobrīd diezgan pieejama. Valsts medicīniskās apaugļošanas rinda ir ļoti īsa. Ja kādreiz tajā bija jāgaida pāris gadi, tad tagad tas ir knapi mēnesis, un pāris jau saņem savu vēstuli. Ar ko tajā brīdī jārēķinās? Ar to, ka mums šis pāris sākumā jāizmeklē, kas var aizņemt mēnesi vai divus. Tad mēs saprotam, ka viņus jāliek valsts apmaksātā medicīniskās apaugļošanas rindā, un pāris mēneša laikā sagaida savu kārtu. Bet arī te var būt aizķeršanās. Var gadīties, ka abi partneri smēķē, kas mūsdienās nav nekāds retums. Tajā brīdī viņiem no cigaretēm jāietur pauze, kas savukārt var paildzināt ārstēšanu. Vai arī, piemēram, pie mums atnāk pāris, kur dāmai ir ļoti liels virssvars, ar ko medicīniskās apaugļošanas rezultāti būs ļoti slikti. Līdz ar to paies kāds brīdis, līdz sieviete tiks līdz tam svaram, ar kuru varam sākt veiksmīgo ceļu līdz bērniņam. Lai izdarītu vienu vai otru procedūru, ir jābūt noteiktam ķermeņa masas indeksam, tādēļ parasti sakām, – būs vien jāpacenšas!

Kādi ir populārākie mīti, kas saistīti ar neauglību un tās ārstēšanu?

– Lielākoties tas, ka ārstēšana izjauc hormonālo balansu, kā arī apgalvojums, ka ārstēšana izsauc vēzi. Tas tā nav! Un vēl viena bieža lieta, ko man pieņemšanā pajautā, vai bērni pēc tam ir veseli? Tas arī ir mīts. Viņi ir tieši tādi paši kā visi foršie un superīgie mazuļi. Bet, kas ir pats interesantākais, – pierādīts, ka šiem bērniem statistiski mazāk ir psiholoģisku problēmu. Tas savukārt izskaidrojams ar to, ka viņi ir ļoti, ļoti gaidīti.

Kā Jūs vērtējat valsts atbalstu neauglības ārstēšanā – tas atbilst reālajām vajadzībām?

– Viennozīmīgi nevaru atbildēt. Ir labi, ka šis valsts atbalsts pieejams, taču ir vairākas lietas, ko vajadzētu uzlabot. Piemēram, jānolemj, kādā virzienā iesim. Ja tieši vecuma ziņā esam paplašinājuši sieviešu grupu, kurai veicam medicīnisko apaugļošanu līdz pilnam 41 gadam, tad mums ir divi varianti. Mēs iedodam krietni vairāk valsts apmaksātus stimulāciju ciklus. Turklāt vienam ciklam jābeidzas ar visu embriju pārnesi, kuri tajā ciklā iegūti. Tas skaitās viens pilnvērtīgs cikls, un tā viņu pētījumos arī sauc. Savukārt Latvijā mums ir viena stimulācija, viena embrija pārnese, un tas skaitās viens medicīniskās apaugļošanas mēģinājums. Tā nevienā pasaules valstī, kurā pieejams finansējums medicīniskajai apaugļošanai, nenotiek. Kā piemēru minēšu Beļģiju, kur ir seši valsts apmaksāti cikli. Viens valsts apmaksāts cikls ietver stimulāciju un visu embriju pārnesi, kas tajā ciklā iegūti. Beļģija gan neapmaksā embriju ģenētisko testēšanu, bet viņi ir pierādījuši – ja dara tā, testēšana zaudē savu nozīmi, jo pāris ar tām daudzajām reizēm tāpat tiks pie rezultāta. Savukārt Spānijā to reižu nav tik daudz, bet viņiem savukārt ir konkrēta vecuma grupa – 37+, kuriem ģenētiskā testēšana embrijiem tiek apmaksāta. Un tas uzlabo pozitīvo rezultātu. Pie mums, Latvijā, tas netiek apmaksāts, un tas ir diezgan dārgs pakalpojums. Šis ir tas brīdis, kad mums jāizdomā, kuru ceļu iet – vai Spānijas ar trīs apmaksātām medicīniskās apaugļošanas reizēm, vai tomēr izvēlamies Beļģijas variantu. Abi šie ceļi nav slikti, vienkārši jāizdomā, kurā būt. Mēs šobrīd esam pa vidu – ne šis, ne tas. Līdz ar to rodas jautājums, kā pacientam vislabāk palīdzēt. Otra lieta – olšūnu donora materiāla apmaksa. Tā ir liela nauda, kas pacientiem jāsedz no savas kabatas. Mums jāizstrādā konkrēti kritēriji, pēc kuriem būtu skaidra sapratne, kam kādu palīdzību varam sniegt. Tas viss ir svarīgi. Valdībai jāiegulda darbs, lai to sakārtotu, bet pieļauju, ka ne visiem cilvēkiem tas, ko tagad saku, ir saprotams. Varbūt kādam liksies, ka tas ir pilnīgi nevajadzīgs un lieks. Lai tā nebūtu, sabiedrībai jāmaina domāšana uz modernāku. Pats trakākais ir tas, ka lielākoties to saprot tikai tie pāri, kuri ar to saskaras. Viņiem ir kauns par šo problēmu pastāstīt draugiem un kolēģiem, jo baidās no nosodījuma.

Pirms gadiem 15-20 pāri sabiedrībā izvairījās runāt par neauglību un medicīnisko apaugļošanu. Mūsdienās joprojām pastāv tādi aizspriedumi?

– Šobrīd pāri ir atvērtāki, viņi ļoti bieži izstāsta, ka izmantojuši šādas metodes, bet publiskajā vidē joprojām sokas diezgan traki. Es ik pa brīdim sniedzu intervijas, kurās stāstu, ka ir arī vīriešu neauglība un citas problēmas, un pēc tam sociālajos medijos redzu komentārus. Un tad kāds kārtējo reizi nokomentē, – lai iet pie kaimiņa. Par ko mēs tajā brīdī runājam? Par kādu kaimiņu? Ja man ir apendicīts, kas man jādara, pie kā jāiet? Vai, ja salauzta kāja, ceļmallapa pie kājas jāpieliek? Tas jau būtībā ir tas pats. Daļai sabiedrības joprojām ir aizvēsturiska domāšana. Lai tā nenotiktu, cilvēki jāizglīto, skolā jābūt labai veselības mācībai. Tad, kad cilvēki atbrauc pie mums no reģiona, es ik pa brīdim dzirdu, ka viņiem grūti saņemties atbraukt. Emocionāli grūti, un es to saprotu. Savulaik strādāju vienā Kurzemes mazpilsētā par ginekoloģi. Uz turieni braucu reizi mēnesī, un man bija māsiņa, kura nestrādāja vietējā slimnīcā un brauca no citas pilsētas. Un šis fakts, ka mēs abas nebijām vietējās, izrādījās tik ļoti nozīmīgs. Pieraksti vienmēr bija stāvgrūdām pilni, jo pie manis nāca sievietes, kuras vēlējās saglabāt privātumu. Ja godīgi, tas bija reizē skumji un diezgan traģikomiski.

No jūsu pieredzes, cik gadījumos no 10, kad pāri vēršas ar neauglības problēmām, rezultāts ir veiksmīgs?

– Tur nav jāizgudro divritenis, cipari ir skaidri. Ja sieviete ir zem 35 gadu vecuma, tad viņai izdodas katra trešā embrija pārnese. Ja sieviete ir vecumā no 35 līdz 39 gadiem, tad, pēc Eiropas pētījumu datiem, izdodas katra ceturtā embriju pārnese, savukārt, ja sieviete ir vecuma kategorijā 40+, rezultāti ir krietni zemāki.

Statistikas dati liecina, ka arvien pieaug pāru skaits, kuri ārstēt neauglību uz Latviju dodas no ārvalstīm. Ar ko tas skaidrojams?

– Tā tiešām ir. Pirmkārt, tas skaidrojams ar cenu politiku, kas pie mums ir draudzīgāka nekā citās valstīs. Otrkārt, daudzās valstīs pastāv likumiskie ierobežojumi. Piemēram, Polijā un Lietuvā šo pakalpojumu drīkst saņemt tikai tad, ja pāris ir precējies. Ja sieviete, piemēram, grib būt par solo mammu un sapņo par bērniņu, donora materiālu viņa nevar dabūt ne Lietuvā, ne Polijā. Tad viņai jādodas uz Latviju vai Igauniju, jo pie mums likumdošanā šādas normas nav iestrādātas. Visbiežāk uz Latviju pacienti dodas no kaimiņvalstīm, no Skandināvu valstīm vairāk brauc sievietes ar priekšlaicīgiem olnīcu izsīkumiem, jo viņiem ir ārkārtīgi sarežģīts olšūnu donēšanas process, liels pieprasījums, tādēļ grūti tikt pie šī pakalpojuma. Ir pieejamas Eiropas dzimumšūnu bankas, no kurām arī šos materiālus izmanto daudzas sievietes, citās valstīs ir ierobežojums šo Eiropas banku izmantot vietējo un bieži vien novecojušo likumu dēļ.

Arvien biežāk dzirdam stāstus arī par vientuļajām solo mammām, kuras apzināti izvēlas mātes lomu bez partnera...

– Jā, viņu skaits paaug, un, manā izpratnē, kopumā tas ir arī pozitīvs vilnis, jo liecina par to, ka sieviešu sabiedrība ir emancipēta, ka mēs daudz ko varam pašas. Mēs varam nolemt kļūt par mammām, un mums ir arī iespējas.

Jūsu praksē bijis kāds īpašs gadījums, par kuru atceraties joprojām?

– Man ir ļoti daudz tādu gadījumu, bet diemžēl ārsta ētika neļauj par to runāt, lai kāds neatpazīst sevi. Bet kopumā gribētu teikt, – nav jābaidās ne no ārstēšanās, ne arī no ceļa, kas ejams. Galvenais, lai ceļabiedrs – ārsts, kas pārim ir, viņiem patīk un ar viņu ir laba komunikācija. Tā ir absolūtā veiksmes atslēga. Jā, šis ceļš var būt ne tik vienkāršs, dažreiz līkumains, tas var nebeigties ar rezultātu – arī tā mēdz notikt, bet svarīgi, lai ceļabiedrs, kas pāri pavada šajā ceļā, ar viņu ir uz viena viļņa. Dažreiz pāri uz pieņemšanu atnāk izmisuši – tā gadās, taču lielākoties tas tomēr ir pārdomāts lēmums. Viņi atnāk, kad ir gatavi.

Kas valstij un sabiedrībai būtu jādara, lai uzlabotu dzimstības rādītājus nākotnē?

– Noteikti būtu jāuzlabo un jāsakārto sociālā joma – dzīvesvietas jautājums, atbalsts ģimenei, medicīniskajai apaugļošanai. Otra lieta – lai cilvēks pieņemtu lēmumu šādu soli spert un laist pasaulē bērniņu, viņam savā valstī jājūtas droši un jābūt pārliecībai, ka būs laba veselības aprūpe. Man vienmēr šķitis, ka tikai tādā valstī, kurā sakārtota likumdošana, kurā cilvēks jūtas droši, viņš var nosvērties par labu tādam lēmumam. No otras puses, ja paskatāmies to pašu Skandināviju, kur ekonomiskie rādītāji ir ļoti labi, viņiem ar dzimstību nebūt neklājas labāk. Vēl situāciju pozitīvi ietekmē un ļoti uzlabo bērna tēva iesaiste vecāku būšanā. Ja sieviete atstāta viena pati ar bērnu, jo viņai taču ir bērna kopšanas atvaļinājums un viņa dzīvo mājās, tad pēc tam viņa krietni mazāk vēlas otru grūtniecību. Būtisks faktors ir arī darba vides zaudēšana sievietei. Igaunijā pie šī jautājuma piegājuši ļoti prātīgi – pēc bērniņa piedzimšanas sieviete var atsākt strādāt, kad vien vēlas. Un, neskatoties uz to, viņai būs 100% bērna pabalsts, ko valsts maksā līdz pusotram gadam. Arī Lietuvā salīdzinoši ir diezgan labi, savukārt mums šie lēmumi ir visnepārdomātākie. Manuprāt, te pie vainas ir politiskās gribas trūkums.

Mēs it kā saprotam, ka izmirstam, bet reāli jau neko nedarām…

– Jā, tā tiešām ir. Arī tad, kad pati biju bērna kopšanas atvaļinājumā, viens no svarīgajiem jautājumiem bija, kā atgriezīšos darba vidē. Īsti ne šis, ne tas. Vai nu atgriezies darba vidē un zaudē savu māmiņu pabalstu, saņemot vien niecīgu summu, vai arī sēdi mājās un zaudē profesionalitāti. Šie ir ļoti svarīgi jautājumi. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka Latvijā ir sievietes, kuras būtu gatavas atgriezties uz trešdaļu slodzes vai 25%. Ja viņas saņemtu pilnu māmiņalgu, būtu iespēja normāli integrēties, pakāpeniski pierast pie slodzes un atgriezties darbā. Otra lieta ir paradigmas maiņa, ka bērns nav tikai sievietes lieta, tā ir abu – pāra – lieta. Ja mēs kopīgi nolemjam tikt pie bērniņa, tad mums kopīgi jāuzņemas atbildība par to.

Kādu padomu Jūs dotu jauniem cilvēkiem, kuri vēl tikai domā par ģimenes veidošanu?

– Tas ir sarežģīts jautājums, bet vienu gan zinu – katram bērniņam jānāk īstajā laikā un īstajā vietā.

Neauglība nav spriedums. Reproduktoloģe Natālija Bērza uzsver, – neauglības ārstēšanā cerība ir arī tad, ja ceļš līdz bērniņa gaidīšanai nav viegls, jo mūsdienu medicīna piedāvā daudzas iespējas. Bet pirmais solis vienmēr ir saruna. Daktere atgādina, – jo agrāk tiek meklēta palīdzība, jo lielākas iespējas rast piemērotāko risinājumu katrai ģimenei.

FAKTI

* 2023. gadā aizdomas par neauglību atzinuši 8,4% sieviešu un 4,1% vīriešu reproduktīvā vecumā, secināts pētījumā “Par Latvijas iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības ietekmējošiem faktoriem un paradumiem”.

* Vecuma grupā no 15 līdz 35 gadiem aizdomas par neauglību atzīmējuši 5,5% sieviešu un 3,7% vīriešu.

* Pētījuma dati liecina, ka vismazākais iedzīvotāju īpatsvars ar aizdomām par neauglību ir vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem, bet vislielākais – vecumā no 25 līdz 49 gadiem. Tāpat par aizdomām par neauglību ziņojuši vairums iedzīvotāju, kuri dzīvo kopā ar partneri un kuri ir strādājoši.

* Kopumā lielākā daļa jeb 73,8% sieviešu par šīm aizdomām ir konsultējušās ar ārstu, izmeklējušās, savukārt vīriešu vidū šis īpatsvars ir būtiski mazāks. Konsultējušies ar ārstu un izmeklējušies ir mazāk nekā puse vīriešu ar aizdomām par neauglību – 48,1%.

* Kā iemeslu neauglībai vīrieši visbiežāk min spermas patoloģiju, nezināmu iemeslu un problēmas partnerei. Savukārt sieviešu vidū visbiežāk iemesls nav zināms vai kā iemesls tiek norādīts hormonāli traucējumi un problēma partnerim.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1615347793117585