Esmu negatīvs! (07.01.2022.)

  • Drukāt

“Dzīve iežogojumā”

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļo sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kas ietekmējis arī finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem un savādākai dzīvei?

 

Covid-19 pandēmija izmainījusi dzīves ritmu visiem – īpaši cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuru iziešana ārpus mājām un integrācija sabiedrībā šajā laikā kļuvusi vēl sarežģītāka. Kāds ir šo cilvēku psihosociālais fons, vai dzīve ieviesusi savas korekcijas viņu veselībā un uztverē? Diskusijā piedalās sabiedriskā labuma organizācijas “Brīnummāja” vadītāja un bērnu attīstības speciāliste LIENA GRAUDULE, kanisterapeite INGRĪDA SUPE, Balvu Teritoriālās invalīdu biedrības vadītāja MARIJA DUĻBINSKA un bērna ar īpašām vajadzībām mamma VERA ANDREJEVA.

Vai atceraties pandēmijas sākumu pagājušā gada martā? Kāds tas bija Jums un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?
L.GRAUDULE: -Pagājušā gada martā, kad pirmo reizi saskārāmies ar pandēmiju un izsludinātajiem ierobežojumiem, bijām ļoti piesardzīgi. Lai arī saslimušo skaits bija salīdzinoši neliels, arī savā “Brīnummājā”, kur strādājam ar īpašajiem bērniņiem, pārtraucām sniegt pakalpojumus. Sajūtu ziņā, manuprāt, tas bija satraucošs laiks, tomēr ar cerību, ka to pārvarēsim un drīz vien atgriezīsimies ierastajā ritmā. Toreiz bērni ar īpašām vajadzībām pakalpojumus nesaņēma trīs mēnešus. Jāatzīst, ka, atsākot nodarbības, dažiem novērojām, ka iepriekš sasniegtais progress bija mazinājies, un darbu nācās sākt no gala.
I.SUPE: -Satraukumu, neskaidrību un neticības pilns. Tas bija, kā jau ar jebkuru jauno, nezināmo! Daudz jautājumu sev,- kā strādāt? Kā nodrošināt pakalpojumu? Ko drīkst? Nedrīkst? Visiem mums bija jauni apstākļi, kuriem jāpielāgojas. Visnesaprotamākais, šķiet, bija maskas. Klientam grūti izprast, kāpēc speciālistam uz sejas ir kas tāds. Šobrīd jau visiem (lieliem un maziem) ir skaidrs, ka tas ir mūsu ikdienas aksesuārs.
M.DUĻBINSKA: -Tas bija negaidīti. Nācās atcelt daudzus ieplānotus pasākumus, sacensības, tikšanās. Emocionāli grūti, jo cilvēki ar īpašām vajadzībām funkcionālo traucējumu dēļ jau tā ikdienā dzīvo izolēti no pārējās sabiedrības.
V.ANDREJEVA: - Protams, atceros to brīdi. Bija satraukums, kas būs, jo ģimenē audzinām 33 gadus veco dēlu Ritvaru, kuram ir Dauna sindroms ar diezgan smagiem garīga rakstura traucējumiem. Savā attīstībā Ritvars ir aptuveni 4-5gadu vecumā, viņš dzīvo mājās ar mums – savu ģimeni. Sākumā pat nespējām apzināties un saprast, kas tā pandēmija īsti ir, jo nekad neko tādu nebijām piedzīvojuši. Jā, televīzijā bijām dzirdējuši par Āfrikas cūku mēri, putnu gripu, Ebolu. Zinājām, ka kaut kur pasaulē kaut kas tāds notiek, bet tas neskāra mūs. Un tad pēkšņi parādījās Covid-19. Lielākās grūtības bija neziņa, satraukums par to, kas notiks, un bailes saslimt, jo sākumā sociālajos tīklos un sabiedrībā nonāca pretrunīga informācija par Covid saslimstību. Pirmajā brīdī šķita, ka tas viss ātri beigsies.
Ar kādām grūtībām nākas sastapties?
L.GRAUDULE: -Šobrīd sociālās rehabilitācijas jomā, līdzīgi kā daudzās nozarēs, ir izaicinājumiem, neziņas, grūtiem lēmumiem un atšķirīgiem viedokļiem piesātināts laiks. Vieglāk ir atrisināt jautājumus, kas prasa pieņemt tehniskus lēmumus – ieviest papildus epidemioloģiskās drošības pasākumus, pārplānot grafikus, koordinēt izmaiņas. Grūtāk ir saglabāt mieru, ar cieņpilnu attieksmi izturēties pret jebkuru viedokli un arī šajā brīdī būt par miera saliņu mūsu klientiem. Tas prasa no katra speciālista vēl vairāk, kā jebkad iepriekš, fokusēties uz klientu un klienta vajadzībām, vēl rūpīgāk izturēties pret savu fizisko un garīgo veselību.
I.SUPE: -Lielākās grūtības ir mainīgie apstākļi un situācija ar saslimstības rādītājiem, kas ietekmē visu darbību un rīcības brīvību. Kaut vai apskauties! Sasveicināties! Neparedzamība. Plānojot darbus, jau jāparedz variants ‘b’, kuru iedarbināt krīzes situācijā. Protams, tas pārbauda cilvēku elastības robežas.
M.DUĻBINSKA: -Šobrīd mums ir ļoti ierobežotas iespējas satikties, cilvēki nevar piedalīties interešu pulciņos, viņus ļoti nomāc mājās sēdēšana. Dzirdēju, ka daudziem atceļ plānotās operācijas, nevar tikt pie ģimenes ārsta, tas viss rada stresu. Visiem zināms, ka cilvēkiem ar invaliditāti svarīgs pozitīvais fons. Ja ir pārāk liels stress, nevienas zāles nepalīdzēs.
V.ANDREJEVA: -Ritvars dzīvo mājās, tādēļ mums izpalika iziešana no mājām. Iepriekš aktīvi piedalījāmies invalīdu biedrības pasākumos, braucām spēlēt galda spēles, apmeklējām pulciņus, ārstniecisko vingrošanu, reitterapiju, vingrojām. Un tad kādā brīdī izjuka ierastais dzīves ritms – pēkšņi vairs nekur nebija jābrauc, jāiet, jādara. Ritvars pie šiem izbraucieniem no mājas bija pieradis, viņam svarīgi satikt savus draugus, ar kuriem iepazinās invalīdu biedrībā. Svētdienās regulāri apmeklējām ārstniecisko vingrošanu Balvos, kur dēlam izveidojies savs paziņu loks. Tagad diemžēl šī komunikācija izpalikusi. Iespējams, savas slimības dēļ Ritvars nespēj novērtēt notiekošo, un sarunās es nemaz neuzsveru, ka ir pandēmija un ierobežojumi. Gluži vienkārši vairs nebraucam. Tā vietā meklējam citas nodarbošanās – ejam ārā, pastaigājamies pa mežu, apmeklējam bibliotēku. Pandēmijas laikā iegādājāmies planšetdatoru, ielādējām attīstošās spēles, puzles. Nekā nedarīšanas laiks jāaizpilda ar kaut ko jaunu.
Cilvēks jūtas droši, ja spēj situāciju kontrolēt. Covid-19 laikā situācija ir pilnīgi neprognozējama, un neviens nevar pateikt, kad un ar ko tas viss beigsies. Ko šādā brīdī teikt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?
L.GRAUDULE: -Jums taisnība, neziņa atņem ļoti daudz spēka. Tomēr vēl aizvien ir lietas, par kurām varam būt droši. To ir svarīgi pamanīt un nosaukt. Piemēram, bērnam vēl jo vairāk ir nepieciešams dzirdēt, ka viņš ir svarīgs, ka viņu mīl, ka viņš saviem vecākiem ir labs tieši tāds, kāds ir. Svarīgi nosaukt lietas ikdienā, kuras nav mainījušās. Piemēram, mēs esam pamodušies, un diena ir sākusies, mēs piedzīvojām burvīgu rudens pastaigu, esam noguruši un priecīgi vienlaikus, ir vakars, un mēs lasīsim mīļāko grāmatu. Svarīgi ir arī tas, ko bērns sadzird un redz, mūsu balss tonim un sejas mīmikai ir milzu nozīme, ar to bieži pasakām vairāk nekā ar vārdiem. Tā vietā, lai, bērnam dzirdot, apspriestu vakcināciju, valdības lēmumus un slēgtos veikalus, mēs mierīgā balsī varam parunāt par tām lietām, par kurām varam būt droši – mazajām uzvarām un jaukajām atmiņām.
M.DUĻBINSKA: -Pandēmijas dēļ daudzas ierastās ikdienas lietas izpalika, līdz ar to talkā ņēmām modernās tehnoloģijas. Lietotnē “WhatsApp” izveidojām biedrības biedru grupu, lai pateiktu viens otram ‘labrīt’, novēlētu ‘jauku dienu’, padalītos ar svarīgām ziņām. Portālā “Facebook” izveidojām savu lapu, plānojam aktivitātes svaigā gaisā.
I.SUPE: -Cilvēkam jāsaka, ka viņa ikdienas darbiņam ir divi varianti: iet uz nodarbībām vai arī strādāt dārzā. Un vajag viņu sagatavot šīm abām iespējamībām. Arī tam, ka kāda no tām var nenotikt, bet tā vietā ir alternatīva. Saprotu, ka līdzcilvēkiem šajā laikā ir jābūt ar vēl lielāku pacietību un izdomu.
Mediķi sit trauksmi, jo saslimstības tempi arvien pieaug. Viņi uzsver,- vienīgā izeja no tā visa ir iespējami lielāka vakcinācijas aptvere. Kāda ir cilvēku arī īpašām vajadzībām attieksme šajā jautājumā?
L.GRAUDULE: -Es nemācēšu atbildēt viņu vietā. Jebkura interpretācija par šo tēmu var visu tikai sarežģīt. Katram sava pieredze, savs redzējums un savs lēmums.
I.SUPE: -Man vairāk laikam nācies saskarties ar rezervētu attieksmi vakcinācijas jautājumos. Vecāki, saskaroties ar bērnu veselības problēmām un dažādiem attīstības traucējumiem, tos bieži saista kā dažādu vakcīnu izraisītus. Tāpēc kārtējā vakcinēšanās izraisa daudzus jautājumus un bažas par tās ietekmi uz veselību. Masu mediju un sociālo tīklu ietekme uz viedokļu veidošanu atstāj vislielāko ietekmi. Un ļoti grūti pirmo informāciju vai viedokli par vakcinācijas lietderību vai situācijas nopietnību mainīt.
M.DUĻBINSKA: -Mans uzskats ir, ka katram pašam jāuzņemas atbildība par savu veselību ticībā uz Dievu. Jāsaglabā dzīvesprieks un miers, jāstiprina imunitāte, jāēd veselīga pārtika, aktīvi jādarbojas svaigā gaisā. Manuprāt, vakcinācijai jābūt brīvprātīgai. Cilvēkam ar invaliditāti ļoti rūpīgi jāizvērtē nepieciešamība vakcinēties.
V.ANDREJEVA: -Tā kā Ritvars ir riska zonā, braucām un konsultējāmies ar savu ģimenes ārsti, kura tomēr ieteica vakcinēties. Mēs to izdarījām jau jūlijā, jo pati strādāju skolā, kur tas jau tagad noteikts obligāti. Visa ģimene esam potējušies. Cik savā lokā ar citām īpašo bērnu mammām šo jautājumu esam pārrunājušas, katrai savs viedoklis. Viena ir ļoti kategoriska, cita varbūt apsver šādu iespēju. Mums tuvos rados bija nelaimes gadījums saistībā ar Covid – cilvēks nomira, varbūt tas lika padomāt, ka arī tā var notikt. Ja Ritvars saslimtu, es nezinu, kā tas varētu izvērsties. Kad viņš mācījās skolā, bija problēmas ar elpošanu. Mums jau tajos laikos ieteica sapotēties pret gripu. Un tiešām šī pote Ritvaram palīdzēja.
Jau pirmspandēmijas laikā, kad par tādu Covid nemaz nezinājām, speciālisti norādīja, ka daudziem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām normālai dzīvei nepieciešama pastāvīga rehabilitācija. Kāda situācija ar medicīnas pakalpojumu pieejamību ir šobrīd?
L.GRAUDULE: -No savas pieredzes varu apstiprināt, ka bērniem ar speciālām vajadzībām rehabilitācijas viens no svarīgajiem aspektiem ir, lai tā būtu pastāvīga, sabalansēta ar bērna spējām un regulāra. Noteikts ritms ir ļoti būtisks noturīga rezultāta sasniegšanai. Protams, nemitīgās izmaiņas nelabvēlīgi ietekmē bērnu rehabilitācijas gaitu. Es atbalstu iniciatīvas, kas vērstas uz psihoemocionālā atbalsta sniegšanas turpināšanu, jo mēs nevaram novērtēt par zemu riskus garīgajai veselībai. Dažkārt tie var būt līdzvērtīgi epidemioloģiskajiem riskiem.
I.SUPE: -Par sistemātisku rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanu pilnīgi piekrītu. Jo, kā saka, šo pārbaudījām uz savas ādas. Iepriekšējos ierobežojumos nācās pārtraukt nodarbību plūsmu uz vairāk nekā mēnesi. Atgriežoties ierastajā režīmā, ar daudziem klientiem bija jāsāk viss no nulles. Kritiens atpakaļ bija milzīgs. Veltīgi iztērēts laiks. Šajā situācijā ir ļoti žēl, jo tu redzi, kā sāk notikt lietas, un tad atkal sāc no sākuma. Tāpēc domāju, ka individuāls darbs, ievērojot visus drošības pasākumus, būtu vairāk nekā vēlams. It sevišķi, ja klientam liegts apmeklēt skolu, bērnudārzu vai grupu nodarbības. Šīs individuālās satikšanās ir kā notikums viņu ikdienā. It sevišķi kanisterapija. Satikšanās ar suņiem rada pozitīvas emocijas, un klients dodas mājās smaidīgāks.
M.DUĻBINSKA: -Dzirdu, ka daudziem atceļ, pārceļ ārstu vizītes un operācijas. Valda neziņa. Mans personīgais novērojums ir tāds, ka joprojām ļoti daudz cilvēku mirst no audzējiem. Otrajā vietā ir sirds un asinsvadu slimības. Šiem cilvēkiem ļoti nepieciešams atbalsts, bet viņi šobrīd palikuši ēnā, par viņiem neviens nerunā, it kā šī slimība būtu mazāk smaga nekā, piemēram, Covid. Ja tikpat čakli, kā visi šobrīd nodod Covid-19 siekalu testus, testētu arī uz audzējiem, pieļauju, ka mediķiem tos izdotos konstatēt agrīnā stadijā, līdz ar to varētu izglābt daudzu cilvēku dzīvības. Šajā brīdī mums ļoti trūkst pozitīvu un dzīvespriecīgu ziņu.
V.ANDREJEVA: -Akūtu saslimšanu Ritvaram šobrīd nav, nav arī iesāktu ārstniecisko kursu, kas būtu jāpabeidz. Šogad izkrita reitterapijas nodarbības un izlaidām arī masāžas – baidījāmies braukt. Taču citiem bērniem šīs pastāvīgās nodarbības ir ļoti vajadzīgas – ja ir elpceļu vai citas nopietnas saslimšanas, ļoti svarīgi iziet visu kursu. Mammas stāstījušas, ka mediķi regulāri atliek ārsta vizītes. Nolikts konkrēts datums, kuru pārceļ un pārceļ. Bet, ja bērnam paredzētas kādas manipulācijas, kaut vai ārstēšanās sanatorijā vai ārstniecības iestādē, uz kuru gaidīts rindā pusgads, tas ir traki.
Sabiedriskās aptaujas liecina, ka, pastiprinoties Covid ierobežojumiem, aizvien vairāk trauksmi izjūt tieši jaunāka gadagājuma cilvēki. Viņi jūtas vientuļi un ierobežoti. Tā ir?
L.GRAUDULE: -Ikdienā mūsu darbs galvenokārt saistīts ar bērniem, atsevišķos gadījumos klienti ir arī jaunieši. Tā kā līdz brīvlaikam mācības lielākajai daļai skolēnu notika klātienē, par fizisku vientulību mēs varam runāt tikai atsevišķos gadījumos. Tomēr emocionāli vientuļi sajūtas aizvien vairāk bērnu, tādēļ vēlreiz vēlos uzsvērt, cik svarīgi ir tieši šajā laikā apstiprināt gan no vecāku, gan pedagogu puses, ka bērniņš ir svarīgs, ka viņš rūp pieaugušajam. Svarīgi, kad kāds no pieaugušajiem, kurš ir līdzās, saprot, kā viņš jūtas, un to pieņem.
I.SUPE: -Tā ir. Tas ir pašsaprotami. Jauniem cilvēkiem ir svarīga socializēšanās, sevis apliecināšana grupā, draudzēšanās, sadarbība. Un tagad tas ir liegts. Tas vispār ir liegts jau gandrīz divus gadus. Domāju, tas atstās milzīgi traumējošu iespaidu jaunajos cilvēkos.
M.DUĻBINSKA: -Diemžēl tā ir, aizvien biežāk nākas dzirdēt par jauniešiem un narkotikām, viņu atrašanos nelabvēlīgā vidē. Jauniem cilvēkiem vajag izklaides, komunicēt savā starpā, tā vietā viņiem vakaros jāsēž mājās, kas ir emocionāli smagi. Lai to visu izturētu, jābūt iekšēji pašdisciplinētiem, bet ne visiem tas izdodas. Diemžēl. Taču es ļoti ticu, ka mēs visi tomēr atgūsim spēkus un uzvarēsim šo cīņu.
V.ANDREJEVA: -Tā varētu būt. Varbūt Ritvars slimības dēļ to tik ļoti neizjūt, bet jaunieši bez veselības problēmām gan. Bērniem rodas trauksmes sajūta, viņi paliek nervozi. Sabiedrībā vispār valda spriedze, varbūt vārdos neizteikta, bet strāvo. To var just. Reizēm pat grūti saprast, kā ar otru cilvēku runāt, jo viens ļoti iestājas par poti, otrs ir kategoriski pret. Bail par kaut ko tādu runāt un pieskarties šai tēmai, jo grūti prognozēt otra cilvēka reakciju.
Kas ir tās lietas, ar kurām var iepriecināt cilvēkus ar veselības problēmām?
L.GRAUDULE: -Strādājot ar bērniem ar speciālajām vajadzībām, atbalstot ģimenes, kuras audzina šos bērnus, esmu iemācījusies kopā ar viņiem priecāties par katru mazo uzvaru. Par to, ka izdevās piecelties, sanāca uzvilkt cepuri, par katru jauno skaņu vai vārdiņu, par to, ka šodien jūtas labi, par to, ka nakts ir aizvadīta mierīgi. Ticu, ka visvairāk var iepriecināt parādot, ka viņš ir vērtīgs un kādam rūp. Gluži tāpat kā ikvienam no mums.
I.SUPE: -Ar uzmanību. Nedalītu uzmanību. Atbalstu un drošības sajūtas radīšanu. Katrs taču ir izbaudījis brīdi, kad esi gultā ar augstu temperatūru, ir tik patīkami just, ka kāds tev atnes karstu dzērienu, jautā, ko tu vēlētos apēst, un sasedz siltāk vai, noglāstot pieri, saka, ka viss būs labi.
M.DUĻBINSKA: -Balvu Teritoriālā invalīdu biedrība regulāri cenšas iepriecināt savus biedrus ar nepieciešamajiem tehniskajiem palīglīdzekļiem, kurus var izmantot bez maksas, piegādā higiēnas preces, ziedo pārtiku, rod iespēju cilvēkiem satikties, organizējot interešu pulciņus, piemēram, nūjošanu. Floristikas pulciņa dalībnieki šoruden iepriecināja Viļakas pilsētas iedzīvotājus ar vairākām atjauninātām skulptūrām no dabas materiāliem. Bērniem ar īpašām vajadzībām Balvos ar pašvaldības atbalstu notiek dažādi pulciņi: deju kustību terapija, rokdarbi, ārstnieciskā vingrošana, mūzika un keramika.
V.ANDREJEVA: -Galvenais ir pozitīvas emocijas. Mājās skatāmies ziņas tik daudz, lai zinātu, kas notiek, bet klausīties, ko sabiedriskie mediji visu laiku par to runā, negribas. Ritvaram ļoti patīk reitterapija, braucām pie zirdziņiem Tilžā. Tās bija pozitīvas emocijas. Tagad viņš labprāt darbojas ar planšeti, kurā saliktas puzles, runājoši krāsaini baloni, skan mūzika. Ko tad mammai vairāk vajag, ja redz prieku bērna acīs? Ziemā, kad nevarēja iet ārā, un arī tagad vakaros reizēm ieslēdzam datoru un pavingrojam. Ritvaram patīk no žurnāliem savā burtnīcā pārrakstīt burtus, kas viņam diezgan labi padodas. Viņš mums ģimenē ir vienīgais bērns, un labā ziņa tā, ka viņš prot sevi nodarbināt. Savulaik Ritvars apmeklēja kristīgo skolu Baltinavā, kur iemācās lūgt Dieviņu. Viņam ir manas mammas un vecāsmammas lūgšanu grāmatas. Varbūt viņš lūdz ne tā, kā to darām mēs, bet tā ir viņa paša saruna ar Dievu. Reizēm šķiet, ka Ritvars redz ar citām acīm, nekā es, jūt savādāk, nekā es, un dzīvo savā pasaulē.

Turpina darbu, lai pilnveidotu atbalsta pasākumus

 

Aiga Lukašenoka, Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas politikas departamenta Vecākā eksperte:
-Kā ikviena Latvijas iedzīvotāja, arī cilvēku ar invaliditāti ikdiena šobrīd pakārtota Covid-19 infekcijas radītajiem ierobežojumiem. Nu jau gandrīz divu gadu laikā viļņveidīgi ietekmēta arī dažādu pakalpojumu pieejamība un saņemšana. Cilvēkiem ar invaliditāti, it īpaši ar smagu un ļoti smagu invaliditāti, funkcionēšanas ierobežojumi nereti saistās ar hroniskām un smagām slimībām. Tādēļ viņi saskaras ar paaugstinātu risku saslimt ar Covid-19 infekciju, turklāt smagā formā. Labklājības ministrijas ieskatā, vakcinācija pret Covid-19 infekciju ir vienīgais efektīvais veids, kā ievērojami samazināt inficēšanās risku un pasargāt sevi, tuvos un sabiedrību no smagas saslimšanas.
Ieviešot pandēmijas izplatības ierobežojošos pasākumus 2020.gadā, samazinājās ekonomiskā aktivitāte valstī kopumā, arī iedzīvotāju nodarbinātības iespējas, bet attiecīgi arī pieauga NVA reģistrētā bezdarba līmenis no 6,8% 2020.gada marta beigās līdz 7,7% 2020.gada beigās. Nelabvēlīgā situācija ekonomikā atspoguļojās arī bezdarba rādītājos cilvēkiem ar invaliditāti. Cilvēku ar invaliditāti skaits reģistrēto bezdarbnieku vidū pieauga no 8 tūkstošiem 2020.gada martā līdz 10,6 tūkst. 2021.gada martā, un tad sāka samazināties. Vienlaikus gan jāatzīmē, ka, neskatoties uz pandēmijas radīto krīzi, kustība darba tirgū nebija apstājusies, un tika pieteiktas gan vakances, gan arī bezdarbnieki iekārtojās darba tirgū. Pandēmijas radītie ierobežojumi rada gan tiešu, gan netiešu ietekmi uz iedzīvotāju ienākumiem. Ir novērojams cilvēku ar invaliditāti skaita pieaugums un biežāk iesniegti iesniegumi par jau noteiktās invaliditātes grupas pārskatīšanu (no zemākas uz augstāku), jo nereti invaliditātes sistēmā pieejamais atbalsta invaliditātes seku mazināšanai sekmē iedzīvotāju materiālās situācijas uzlabošanos, it īpaši, ja cilvēkiem nav papildu ienākumu no algota darba. Pēdējos gados cilvēku ar invaliditāti skaitam kopumā ir tendence pieaugt, it īpaši vecuma grupā 65+. Ja, piemēram, 2014.gadā cilvēku ar invaliditāti īpatsvars no kopējā valsts iedzīvotāju skaita bija 8,6%, tad 2021.gada beigās jau 10,6 %.
Emocionālais slogs un neskaidrība par rītdienu ir jūtīgs un izaicinājumiem pilns jautājums ikvienam šajā pandēmijas laikā. Telefoniski runājot ar cilvēkiem ar invaliditāti, dzirdam, ka ne vienmēr esošā informācija publiskajā telpā ir pietiekami skaidra un saprotama. Tādēļ mums kā ministrijai viens no būtiskākajiem izaicinājumiem ir aktuālo informāciju cilvēkiem ar invaliditāti pasniegt pieejamā un saprotamā veidā. Ministrija regulāri saņem zvanus, vēstules un iesniegumus no cilvēkiem ar invaliditāti, kuros ir izklāstītas dažādas situācijas. Apzinoties, ka šajos apstākļos jāmeklē risinājumi, lai maksimāli sekmētu cilvēku ar invaliditāti iespējas un tiesības saņemt savām vajadzībām atbilstošus pakalpojumus, arī ministrija pilnveido spēkā esošās tiesību normas, lai pielāgotos Covid-19 infekcijas radītajai situācijai.
Jau kopš Covid-19 pandēmijas sākuma cilvēkiem ar invaliditāti aktuāls ir jautājums par esošā atbalsta nesamazināšanos/nebeigšanos pandēmijas laikā. Lai nepasliktinātu cilvēku ar invaliditāti faktisko situāciju, ministrija 2020.gada martā veica grozījumus Invaliditātes likumā. Grozījumi nosaka, ka gadījumos, ja cilvēkam ar invaliditāti ārkārtējās situācijas laikā, kā arī 3 mēnešu periodā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas beidzas iepriekš noteiktās invaliditātes termiņš, invaliditātes un izsniegto atzinumu (ja tādi bija izsniegti) termiņš tiek automātiski pagarināts uz laiku līdz 6 mēnešiem. Līdzīga pieeja tika nodrošināta arī specifisko pakalpojumu jomā. Proti, ārkārtējās situācijas laikā, kā arī pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas 2021.gadā cilvēku ar invaliditāti asistentiem tika nodrošināta atlīdzība par asistenta pakalpojuma sniegšanu atbilstoši trīs pēdējo mēnešu vidējam atlīdzības apmēram arī tad, ja cilvēka ar invaliditāti pārvietošanās iespējas ārpus mājokļa Covid-19 infekcijas izplatības ierobežojumu dēļ samazinājās un asistents nevarēja uzrādīt apliecinājumus par dažādu vietu apmeklēšanu. Šāda samaksas kārtība tika ieviesta, lai cilvēkiem ar invaliditāti arī ierobežotas pārvietošanās apstākļos nepasliktinātos iespējas iziet ārpus mājokļa, bet asistenti varētu saņemt līdzvērtīgu atlīdzības apmēru.
Ārkārtējās situācijas laikā papildu finansiālā atbalsta sniegšana tika nodrošināta konkrētām mērķa grupām, izvērtējot sniegtā atbalsta mērķi, apmēru un tā ietekmi uz mērķa grupas vajadzību nodrošināšanu. 2020.gada pavasarī tika nodrošināta vienreizējā pabalsta izmaksa 150 eiro apmērā par bērnu ar invaliditāti, lai sniegtu papildu finansiālo atbalstu ģimenēm, kurās aug bērns ar invaliditāti. Savukārt 2021.gada pavasarī tika nodrošināta vienreizējā pabalsta izmaksa 200 eiro apmērā plašākam sabiedrības lokam, t.sk. pilngadīgām personām ar invaliditāti un bērniem ar ļoti smagu invaliditāti. Tāpat 2021.gada pavasarī ģimenēm ar bērniem tika izmaksāts vienreizējs atbalsts 500 eiro apmērā par katru bērnu, t.sk. par bērnu ar invaliditāti.
Ministrija apzinās, ka nereti personas ar invaliditāti saskaras ar papildu izdevumiem, lai uzlabotu vai uzturētu vismaz esošajā līmenī savu veselības stāvokli. Invaliditātes seku mazināšanai ir noteikti dažādi atbalsta pasākumi – gan naudas izteiksmē, gan pakalpojumu un atvieglojumu veidā. Arī pandēmijas laikā, tai skaitā ārkārtējās situācijas laikā, pieejamais atbalsts invaliditātes seku mazināšanai nav apturēts vai samazināts.
Labklājības ministrija turpina darbu, lai pilnveidotu dažādus atbalsta pakalpojumus, kas sekmē cilvēku ar invaliditāti iekļaušanos sabiedrībā, attīstot atbalstu nodarbinātības jomā, pilnveidojot esošos pakalpojumus, veicinot piekļūstamības attīstību gan videi, gan pakalpojumiem un motivējot cilvēkus ar invaliditāti būt aktīviem un līdzdarboties savu problēmu risināšanā, izmantot valsts un pašvaldību sniegto atbalstu invaliditātes seku mazināšanai, kā arī paust savu viedokli par plānotajiem pasākumiem un atbalsta veidiem.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.