Esmu negatīvs! (24.09.2021.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kā arī ietekmējis finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jauniem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Ko nepadarīsi šogad, izdarīsi nākamgad

Septembris ir jaunā mācību gada pirmais mēnesis. Skolās par attālinātajām mācībām vairs nediskutē tik daudz kā pirms gada, jo gan skolēni, gan skolotāji pirmos pārbaudījumus teju gada garumā jau ir izturējuši. Kāds bijis šis laiks?
“Jutos kā pirmoreiz pirmajā klasē,” pirms gada, uzsākot mācīties attālināti, teica kāda vidusskolniece. Covid-19 sašūpoja arī skolotāju ikdienu. Viņi veltīja daudz laika un darba, gatavojoties stundām dažādās interneta platformās. Lai arī mūsdienu tehnoloģijas rada daudz jaunu iespēju, jābūt zināšanām un prasmēm tās izmantot, pielietot digitālos mācību līdzekļus. Nu jau var teikt, ka šīs prasmes apguva gan skolotāji, gan skolēni. Analizēsim attālināto mācību plusus un mīnusus, jo arī šoruden izskatās, ka attālinātā mācīšanās, vismaz tuvākajā nākotnē, būs ikdiena, kurai jābūt gataviem gan skolās, gan ģimenēs. Kā liecina pētījumi, skolēniem pietrūka vispārējo prasmju organizēt ikdienas tiešo mācību darbu, jo nav patstāvīgā darba iemaņu. Ģimenēs, kur skolēnu vecāki darba dēļ nevarēja izsekot bērnu mācībām un palīdzēt viņiem, sekmju līmenis kritās. Ko esam mācījušies no šī laika? Kādi bija attālināto mācību plusi un mīnusi? Vai iegūtā pieredze noderēs arī turpmāk? Par šiem un citiem jautājumiem pārdomās ar lasītājiem dalīsies Balvu novada Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes vadītāja Inta Kaļva, matemātikas skolotāja Rīgas 85.vidusskolā, bijusī Balvu Amatniecības vidusskolas direktore Ināra Ņikuļina, no vecāku skatpunkta - Balvu sākumskolas Domes priekšsēdētāja Eva Smirnova. Ieklausīsimies arī ekspertes, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītājas Ingas Vanagas viedoklī.

Nokļuvām nepieredzētas situācijas gūstā
Kādas bija pirmās problēmas, ar ko saskārās skolēni un skolotāji attālināto mācību sākumā?
Inta Kaļva: -Pats sākums attālinātajās mācībās bija samērā negaidīts, pat mulsinošs: nav kameru datoriem, mikrofonu, vājš internets vai reizēm tā vispār nav, datori veci un programmas nolietotas, māju datoros nav vajadzīgās programmas. Tātad tehnikas trūkums, lai veiksmīgi pieslēgtos attālinātam mācību procesam. Jāatzīst, daudzi skolotāji neprata strādāt tiešsaistes platformās, nebija pārliecināti, ka stunda izdosies, ka tehnika nepievils. Tā jutās arī daļa skolēnu un viņu vecāku. Skatoties no šī brīža pieredzes, arī mācību procesa gaitas plānošana bija problēma, jo nevarēja apgūt klātienei paredzēto mācību vielu. Tas pedagogiem prasīja laiku - pacietīgi pārplānot mācību gadu. Pagājušajā mācību gadā 1., 4., 7. un 10.klasēs tika uzsākta pilnveidotā mācību satura ieviešana, tas radīja vēl papildus izaicinājumus skolotājiem.
Ināra Ņikuļina: -Šodien par attālināto mācību procesu, tā iespējām un izaicinājumiem varam runāt, jau balstoties uz zināmu pieredzi. Taču 2020. gada pavasaris mūs visus ielika vēl nepieredzētas situācijas gūstā. Vispārējs apjukums, ziņa par attālinātu mācību procesu visus sasniedza nesagatavotus. Skola, kurā strādāju, nebija izņēmums. Versijas, viedokļi, šaubas, daudz nezināmā – tas viss skolu vadību, skolotājus, skolēnu vecākus darīja bažīgus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mācību gads tuvojās noslēgumam, bija pastiprināta gatavošanās eksāmeniem, plānu kalšanas laiks izlaiduma klašu jauniešiem. Skolēni gan par iespēju neapmeklēt skolu ilgāku laiku sākotnēji bija stāvā sajūsmā, bet tikai vēlāk apjauta attālinātā mācību procesa ieviestās korekcijas viņu dienas režīmā. Taču skolotāji pēc skolēnu pavasara brīvdienām mūsu skolā jau bija gatavi šim piespiedu lēcienam jaunajā kompetenču izglītībā. Bez ieskrējiena, protams. Bet citas alternatīvas vienkārši nebija.
Eva Smirnova: -Pirmais izaicinājums mums, vecākiem, bija tikt galā ar sevi. Mūsu ģimenē situāciju pieņēmām filozofiski: ir globāla pandēmija, mēs paši neko nevaram mainīt, tāpēc jāpielāgojas. Šobrīd to viegli pateikt, bet ne tik viegli tas nācās. Sapratu, ka nedrīkst padoties. Meitu Ketrīnu, kura šobrīd mācās 5.c klasē, modināju laikā, kad būtu bijis jādodas uz skolu. Sapinu matus, noliku priekšā grāmatas, telefonu, kura lietošana ikdienā līdz šim bija ierobežota, un devos uz darbu. Tikai pēc laiciņa sapratu, ka neviens no mums - ne bērni, ne vecāki - nav spējīgi uztvert tik daudz informācijas no dažādiem kanāliem. Uzdevumi tika uzdoti e-klasē, WhatsAppā... Bija jāzīmē, jāvingro, jāveido, jādzied, jāfilmē… Bērns viens pats mājās, visas iespējamās viedierīces neierobežoti pieejamas - tas noteikti neveicināja mācīšanos. Vēl arī mākslas skola. Laiks, kad sākās pirmās attālinātās mācības, sakrita ar brīdi, kad manā darbā bija ļoti saspringts periods. Gan mūsu ģimenē, gan daudzās citās diena beidzās pēc pusnakts. Neizpalika arī komiskas situācijas: kāda paziņa, arī divu bērnu māmiņa, teica: “Labi, ka aizgāju no darba! Tikai tad sapratu, cik daudzi mājas darbi vēl nav pamanīti un izpildīti!” Bet, ja nopietni, joprojām esmu pateicīga, ka mazos bērnus ļāva vest uz bērnudārzu.

Pandēmijā piemērījām jaunas kurpes
Visi meklēja risinājumus, jo šī bija jauna pieredze. Kādi tie bija? Vai tie bija pareizākie no šī brīža redzējuma? Varbūt vajadzēja citādi?
Inta Kaļva: -Visu skolu vadītāji meklēja risinājumus, piemēram, kā skolotājiem strādāt tiešsaistes platformās, kā lietot e-vides rīkus, un risināja citus jautājumus. Atskatoties uz aizvadīto mācību gadu, jāpiekrīt, ka attālināto mācību rezultātus noteica skolu direktoru prasme vadīt šo procesu, digitālo ierīču kvalitāte un spēja palīdzēt ar tehnoloģijām, lai tās būtu pieejamas pilnīgi visiem. Svarīgs bija vecāku atbalsts un ieinteresētība bērnu mācīšanās procesā. Skolas negaidīja gatavus risinājumus no augšas, bet domāja, darīja, laboja un komunicēja. Vienmēr var atskatīties un teikt, ka varēja citādāk. Šodien saku ‘paldies!’ pilnīgi katram izglītības iestādes vadītājam par milzīgo darbu, skolotājiem par, nebaidīšos teikt, patriotismu, sava darba fanātismu, jo darba diena bieži vien beidzās īsi pirms pusnakts. Uzteicami ir arī pirmsskolu, profesionālās ievirzes skolu kolektīvi, kuri turējās godam, iesaistījās digitalizācijas ieviešanā, organizēja “Zoom” vecāku sapulces, pedagoģiskās sēdes, metodiskās sanāksmes. Mācību procesa plānošanā ienāca jauna pieredze - vietnē “Nextcloud”, kurā skolotāji ievietoja mācību plānus nedēļai, administrācija sekoja un pārskatīja, lai novērstu pārāk lielu uzdoto darbu apjomu. Agrāk tā nestrādājām. Pandēmija lika piemērīt jaunas kurpes.
Ināra Ņikuļina: -Analizējot procesus jau ar laika nobīdi, arī manī izkristalizējušās dažas atziņas. Pirmā no tām – skolas vadības komandas un atbalsta personāla operatīvā, atbildīgā rīcība, izvērtējot esošo situāciju skolā, manuprāt, bija noteicošā, lai sekmīgi uzsāktu attālinātās mācības. Šeit gaidīt norādījumus no augšas un vilcināties nedrīkstēja nevienu dienu. Īsā laikā vajadzēja konstatēt, kāds skolā ir tehnoloģiju un digitālo mācību līdzekļu nodrošinājums visos izglītības posmos. Lai arī galvaspilsētas ģimenes salīdzinoši labāk nodrošinātas ar digitālajiem rīkiem, nekā lauku skolēni, tomēr arī manā skolā radās problēmas – gan tāpēc, ka ģimenēs uz vairākiem skolēniem ir tikai viens portatīvais dators vai pat nav neviena, gan tāpēc, ka trūka kameru, mikrofonu, tehnika nolietojusies... Sadarbībā ar Izglītības departamentu šo problēmu operatīvi atrisinājām. Arī skolotāji, kuriem tas bija nepieciešams, darbam saņēma skolas tehniku. Otrais svarīgākais aspekts – skolotāju un skolēnu digitālā kompetence. Nav noslēpums, ka šīs kompetences bija ļoti atšķirīgas arī skolotāju vidū, nerunājot par skolēniem. Organizatoriskie pasākumi, attālinātie kursi, vebināri, skolas datorspeciālistu uzraudzība, pastāvīgas konsultācijas, instrukcijas, ieteikumi darbam šinī periodā bija nepārvērtējams atbalsts.
Trešā būtiskā lieta, kas deva iespēju skolēniem vienkāršāk orientēties, piedaloties tiešsaistes stundās, bija vienotas digitālās platformas izvēle visā skolā. Priekšmetu skolotāji un skolas vadība vienojās par “Zoom” izmantošanu, bet skolotāju savstarpējai komunikācijai, sanāksmēm, pedagoģiskās padomes sēdēm – “Team”. Attālinātā mācību procesa organizācijā lielākās problēmas radās ģimenēs, kurās bērnus audzina darbā ļoti noslogoti vecāki vai tikai viens no vecākiem, arī vecāki, kuri nevarēja bērniem palīdzēt pašu zināšanu trūkuma dēļ. Šādās situācijās mūsu skolā roku uz pulsa turēja klašu audzinātāji, kuri tālāk koordinēja visu atbalsta personāla speciālistu – sociālā pedagoga, psihologa, skolotāju-asistentu, medicīnas speciālista iesaistīšanos katras konkrētas problēmas risināšanā. Zinu, ka pašvaldībās ir labās prakses piemēri, kur sociālais dienests kopā ar Izglītības pārvaldi monitorē situāciju un, izvērtējot sevišķi smagus gadījumus, piešķir pašvaldības finansētus palīgus-asistentus, kuri palīdz skolēnam attālinātajā mācību procesā uz laiku, kamēr situācija ģimenē stabilizējas.
Eva Smirnova: -Saprotot, ka pandēmija neatkāpsies, iestājās “Zoom” ēra. Ik rīts sākās ar izmisīgu skriešanu pa dzīvokli, meklējot labāko interneta signālu. Te ‘saite’ nebija atsūtījusies, te paroles pazudušas... Ātri sapratām, ka jāmaina interneta pieslēgums uz jaudīgāku, un dzīve sāka ritēt savu ikdienas gaitu. No ekrāna uz ekrānu. Tad “Zoom” bērniem, tad vecākiem. Draugi kļuva virtuāli. Dzīve apnicīga. Ikdienas obligātais rituāls pēc nodarbībām bija stundu gara pastaiga svaigā gaisā un vismaz divas reizes nedēļā - skrējiens stadionā. Iemācījāmies filmēt, sūtīt skolotājiem atskaites par padarīto. Visa ģimene mācījās mākslas skolā - kāds zīmēja, kāds mēģināja motivēt izpildīt vēl vienu darbiņu. Kādā brīdī vecāki, ar kuriem komunicēju, sajuta, ka slodze ir par lielu, uzdots par daudz. Kādam likās, ka pedagogi nepietiekami labi “Zoom” stundās paskaidro mācību vielu, un sāka birt ziņas dažādās virtuālajās vidēs, ka kaut kas jāmaina. Runājām ar skolotājiem, un tikām uzklausīti. Protams, ne visās ģimenēs viss ritēja raiti – ne visiem mājās ir viedtālruņi un interneta pieslēgums. Ja ar viedierīcēm skola centās nodrošināt, tad interneta pārklājums ir tikai tur, kur tas ir. Jo tālāk no Rīgas, jo pārklājums kļūst vājāks, jo spilgtāk izgaismojas šī problēma. Un to nu nekādi nevar atrisināt īstermiņā.

Izaicinājumi izglītībā būs vienmēr
Viss it kā iegāja 'sliedēs'. Ko šī pieredze iemācīja, kādi ir tās plusi un mīnusi?
Inta Kaļva: -Pozitīvie secinājumi: līdz attālinātajam mācību procesam skolotāji neizmantoja visas Mykoob, e-klases un citu e-vides rīku iespējas, bet attālinātās mācības pavēra jaunas iespējas. Skolotāji apguva “Zoom”, par kuru mēs vienojāmies novada visās skolās, veiksmīgi tika apgūtas platformas “MS Teams”, “Google Classroom”, soma.lv, uzdevumi.lv. Daudzi skolēni, mācoties attālināti, novērtēja saskarsmes nozīmīgumu un atzina, ka attālinātās mācības skolēnus un skolotājus atsvešināja. Skolēni labprāt pildīja darbus kādā no e-vides platformām, tas viņiem patika labāk nekā darbs ar grāmatu un darba burtnīcu. Viņi apguva pašvadītu mācīšanos, pareizāk, bija spiesti to darīt. Kādam tas izdevās ļoti labi, bet kādam - nē, līdz ar to tomēr radās robi zināšanās. Negatīvi vērtējam arī tādu faktu, ka vecāki attālināto mācību laikā mēdza pildīt mājas darbus bērnu vietā. Problēmas bija speciālo programmu izglītojamajiem, jo tajās attālināti nevar kvalitatīvi īstenot mācības. Jāmin arī negatīvā ietekme uz skolēnu emocionālo pašsajūtu, brīžiem pat trauksmi, atbalsta personāla nespēju palīdzēt, kā tas ierasts klātienē. Arī skolotāji diemžēl daudz vairāk nekā klātienes mācību procesā izjuta gan psiholoģisko, gan profesionālo spriedzi. Jāatzīst, ka šobrīd padomāts par skolotājiem, jo no valsts budžeta piešķirti līdzekļi pedagogu supervīzijām Covid-19 pandēmijas radīto seku mazināšanai. Līdz ar to skolotājiem būs iespēja saņemt konsultatīvu un izglītojošu atbalstu viņu profesionālās kompetences un profesionālās darbības kvalitātes pilnveidošanai.
Attālināto mācību vislielākais ieguvums - digitālās pratības visos līmeņos. Atliek vien tās visu laiku pilnveidot un attīstīt kopā ar pašvadītu mācību procesu un caurviju prasmēm šī procesa laikā. Svarīgi, lai attālināto mācību laikā nākotnē varētu piekļūt mācību saturam jebkurā laikā un vietā. Vēl, manuprāt, ļoti svarīgi domāt par to, kā attālināto mācību laikā motivēt talantīgos skolēnus sasniegt vairāk un kā palīdzēt tiem, kam ir grūtības uzdevumu izpildē. Izaicinājumi izglītībā ir un paliek.
Ināra Ņikuļina: -Noslēdzoties 2020.gada otrajam mācību semestrim, izanalizējām savas veiksmes un neveiksmes, dalījāmies pieredzē – vieni, kā no rīta uzmodināt skolēnu, lai uzsāktu laikā terminēto pārbaudes darbu, citi, kā panākt, lai to nepildītu vecākais brālis vai māsa, vēl citi – kā panākt, lai tiešsaistes stundās darbs būtu produktīvāks. Manuprāt, pozitīva prakse mūsu skolā bija bloku stundas, jo 40 minūšu garās tiešsaistes stundas lietderības koeficients tomēr nav augsts. Viena no mūsu pašreizējās izglītības sistēmas problēmām ir tā, ka skolēni nespēj vienā mācību priekšmetā iemācīto pielietot, mācoties citu mācību priekšmetu. Tāpēc šinī laikā, kad skolēnu interešu noturību panākt bija samērā grūti, praktizējām integrētās stundas. Skolēniem patika.
Lai arī īstas pārliecības nebija, ka pandēmijas uzliktie ierobežojumi tiks atcelti, cerība atsākt mācības klātienē pagājušā gada rudenī pastāvēja. Tomēr tā nenotika. Atkal praktiski pilnu mācību gadu esam izbaudījuši attālinātā mācību procesa izaicinājumus un trūkumus. Vērojumi liecina, ka skolēni iemācījušies darboties virtuālajā vidē, arī savstarpējā skolotāju komunikācija, semināri, sanāksmes kļuvušas par ierastu lietu. Klašu audzinātāji gandarīti, ka vecāku sapulcēs virtuālajā vidē piedalās nesalīdzināmi vairāk vecāku, nekā tas bija klātienē.
No sava kā matemātikas skolotājas viedokļa varu pateikt, ka attālinātais mācību process kopumā vērtējams kā veiksmīga alternatīva mācību procesam klātienē, taču nekad to neizkonkurēs. Par īpaši kvalitatīvu šo mācību procesu tomēr nosaukt nevar! Lai arī veiktajās aptaujās, kuras skolotāju sanāksmēs detalizēti analizējām, pozitīvo uzskaitījumu bija vairāk nekā negatīvo, tomēr kontaktu ar klasesbiedriem, skolotāju, draugiem aizstāt ar saziņu caur datora ekrānu nevar. Viens no svarīgākajiem argumentiem – veselība. Ja kādreiz mēs uzmanījām gan savus, gan skolas bērnus, lai iespējami mazāk pavadītu laiku pie datora, jo tas atsaucas uz bērna veselību, tad tagad pat jaunākā skolas vecuma bērni ir spiesti to darīt vairākas stundas katru dienu, bet vecāko klašu skolēni – pat 5 līdz 6 un dažkārt vairāk stundas dienā. Negatīvas sekas šī darba specifika atstājusi arī uz skolotājiem. Attālinātais darbs prasa daudz ilgāku laiku, lai sagatavotos tiešsaistes stundai. Arī sēdošais darbs daudzu stundu garumā nepaliek bez sekām. No kolēģu pieredzes zinu, ka sevišķas grūtības šī darba forma sagādā, ja pašas ģimenē ir mazi vai arī jaunākā skolas vecuma bērni.
Eva Smirnova: -Šis laiks provocējis milzīgu informācijas tehnoloģiju izrāvienu, kuram nav atpakaļceļa. Bērni visos laikos bijuši daudz viedāki par pieaugušajiem, viņi pieņem situāciju, pielāgojas un turpina dzīvot, savukārt nevajadzīgo vai nesaistošo informāciju laiž garām. Kad man dzima bērni, pieredzējušās māmiņas lika pie sirds, ka pacietība būs galvenā īpašība, kas jāstiprina, bērniņus auklējot. Līdz attālināto mācību sākumam par to biju piemirsusi, nu nācās bruņoties ar pacietību kā nekad agrāk. Kā mamma esmu sapratusi, ka laiks, kas pavadīts ar bērniem, ir visstabilākā investīcija nākotnē. Tomēr te būtu vietā pateikt milzīgu paldies visiem papildspēkiem, kas tika iesaistīti attālināto mācību procesā – omītēm, opīšiem, vecākajiem brāļiem un māsām, pelnīto atpūtu baudošajiem pedagogiem, jo bez jūsu gatavotajām pusdienām, padomiem, pieskatīšanas mums, vecākiem, būtu klājies vēl grūtāk. Ēnas puses šai ieilgušajai mājsēdei ir ne mazās – šķiet, vēl nedaudz, un būtu iesēdējušies nopietni. Ne velti masu medijos ārsti aktualizē tēmas, kas saistītas ar bērnu un pusaudžu garīgo veselību. Kā Balvu sākumskolas Domes priekšsēdētāja gribu teikt, ka jebkura saruna, ideja ir zelta vērta. Ja kādam no vecākiem ir grūtības un šķiet, ka ūdens smeļas mutē, vienmēr var piezvanīt vai uzrakstīt. Mans telefona numurs visu laiku brīvi pieejams sākumskolas mājaslapā. Ja mēs runāsim, nekad nebūsim vieni ar savām grūtībām.

Nevar, kā agrāk - brūna tāfele, balts krīts un slapja lupatiņa
Kā skolēnu vecāki vērtē valsts mēroga daudzās izglītības reformas?
Eva Smirnova: -Manuprāt, katra paaudze piedzīvojusi kādu izglītības reformu. Mani vecāki skolā mācījās tikai no vienas vēstures grāmatas, bez jebkādas iespējas paust savu viedokli. Savukārt es atceros vēstures stundas pavisam bez mācību grāmatām, bet katrs bijām ar savu viedokli. Visi esam izskolojušies, ieguvuši labu izglītību. Tēlaini runājot, vai tāpēc, ka manā bērnībā bija brūna tāfele, balts krīts un slapja lupatiņa, maniem bērniem jābūt tāpat? Šobrīd katrā klasē vajadzētu būt interaktīvajai tāfelei. Lai ar to darbotos, jāattīstās gan skolēniem, gan skolotājiem. Un principā neviens no viņiem nav pret pārmaiņām. Ja ir pareizi nostādīts pārmaiņu vadības process, negatīvu iespaidu ne uz skolēniem, ne skolotājiem tam nevajadzētu atstāt. Izglītības sistēma ir dzīvs organisms, un ir absolūti normāli, ka tas mainās līdzi laikam, norisēm, procesiem un sabiedrības vajadzībām. Ieviešot daudz locīto kompetencēs balstīto mācību pieeju, uzsvars likts uz domāšanu, secinājumu un pareizu izvēļu izdarīšanu. Tā aicina bērnus domāt par kultūru un sabiedrību, kurai piederam, motivē piedalīties aktivitātēs, kas nākotnē palīdzēs pilnveidoties profesionāli, būt drosmīgiem, kreatīviem. Vai tas var atstāt sliktu iespaidu uz skolēniem? Liels izaicinājums šī reforma ir pedagogiem un skolu vadībai – darbs ar daļēji gatavām vai arī pavisam bez grāmatām, ar sasniedzamajiem rezultātiem, bet bez metodikas… Ja būs pieejami finanšu resursi, nepieciešamais atbalsts politiskajā jeb idejiskajā līmenī, rezultāts neliks sevi gaidīt!

Kāda ir Jūsu nākotnes vīzija par mācīšanos klātienē un attālināti?

Inta Kaļva: -Nākotnē attālinātās mācību stundas paliks arī normālā mācību procesā, kurā izglītojamie mācās, izmantojot tehnoloģijas, neatrodoties kopā ar skolotāju fiziski vienā telpā. Nākotnē attālinātās mācības nozīmē “kombinētas mācības” - skolotājs un skolēni atrodas dažādās vietās, skolēni strādā arī patstāvīgi. Kā šādas attālinātās mācības var sekmēt izglītības kvalitāti? Ja tās izmanto pārdomāti, svarīgi, lai izglītības iestādes katra veido savu mācīšanas un mācīšanās sistēmu, izlemj, kā notiek vērtēšana, atgriezeniskās saites iegūšana. Attālinātās mācības normālajā mācību procesā būtu vēlamas un efektīvas tikai noteiktām tēmām, kurām tās ir vispiemērotākās. Gribētu visiem novēlēt stipru veselību, atbildību un veiksmīgu komunikāciju šajā grūtajā un izaicinošajā laikā. Mācīties tomēr vislabāk un efektīvāk var klātienē.

Ināra Ņikuļina: -Vai attālināta mācību darba metodei jāsaglabājas pēc mācību atsākšanas klātienē? Noteikti! To varētu jēgpilni izmantot tad, kad izglītojamais slimo, atrodas ārzemēs, kad laika apstākļi, piemēram, liels aukstums, skolēniem neatļauj apmeklēt skolu. Mūsu steidzīgajā ikdienā attālinātā komunikācija noder ne tikai skolā, bet jebkurā darba kolektīvā, kurā nepieciešama operatīva darbinieku informēšana. Vai ir nepieciešamība, piemēram, braukt uz galvaspilsētu, tērēt 7 līdz 8 stundas ceļā, lai pāris stundas noklausītos informāciju, kuru tikpat labi varētu saņemt arī attālināti? Cik daudz tiktu ieekonomēts līdzekļu, kas ļautu skolēnus nodrošināt, piemēram, ar tik ļoti nepieciešamo datoru! Tomēr mācību procesa kvalitātes latiņa, kuru katrs priekšmeta skolotājs uzceļ atbilstoši savai kompetencei, talantam, radošumam, strādājot klasē, vienmēr atradīsies augstāk par to, kura tiks pacelta, lai nomērītu digitālo prasmju un iemaņu rezultātus, mācību saturu apgūstot attālināti.

Eva Smirnova: -Ir pilnīgi skaidrs, ka skola nav tikai ēka, kur iegūt zināšanas. Tā ir vieta, kur dzimst draudzība, notiek iepazīšanās, bērni mācās veidot savstarpējās attiecības. Lai cik attīstītas būtu kļuvušas attālināto mācību metodes, tās nekad neatsvērs to, ko gūstam klātienē. Jāsaka godīgi - risinājumi bija tādi, kādi bija, un savu nospiedumu tie atstās gan uz bērniem, gan vecākiem un pedagogiem. Var saprast, ka šādai globālai pandēmijai rīcības scenāriji izstrādāti nebija, un mēs visi, tostarp daudz kritizētā valdība, ar to saskārāmies pirmo reizi. Kas zina, kā būtu risinājušies notikumi, ja valdība mainītos? Vai vajadzēja slēgt visas skolas? Droši vien bija jālūkojas uz konkrētā reģiona saslimstības līmeni, jāļauj vairāk lemt pašvaldību izglītības pārvaldēm, kā organizēt mācību procesu. Ceru, ka šajā saslimstības vilnī skolas būs pēdējās iestādes, kuru durvis tiks aizvērtas klātienes apmeklējumam.

Pienākumu un atbildības skolotājiem kļūst arvien vairāk

Aizvadītais gads arī izglītības jomā nesis gan ieguvumus, gan zaudējumus. Iepriekšējā mācību gada pieredze bija pietiekama, lai saprastu, ka šādā darba režīmā pedagogi bez īpaša atbalsta ilgstoši strādāt nevarēs.

Aizpilda robus zināšanās
Uzsākot jauno mācību gadu, skolotājiem, pirmkārt, vajadzēja risināt mācību satura robus. Izglītības kvalitātes valsts dienests norādīja, ka 30 līdz 50% no mācību satura skolēni dažādu iemeslu dēļ nevarēja pilnvērtīgi apgūt. Kādam pie vainas bija digitālās prasmes, citviet traucēja interneta ātrums vai tā neesamība, pietrūka datoru, dažās ģimenēs valdīja nelabvēlīga gaisotne, kas ietekmēja pusaudžu emocionālo veselību. Pedagogiem vajadzēja apzināt, kas jau ir apgūts un kādā līmenī, censties aizlāpīt robus, ko iecirtis pagājušais mācību gads, kā arī paspēt iemācīt jaunos, kārtējos uzdevumus. Klāt nāca rūpes par epidemioloģisko drošību skolās, testēšanas organizēšanu, vakcinēšanos... Tas radīja spriedzi, un kolektīvos veidojās nelabvēlīga psiholoģiskā vide. Ja lielu akcentu lika uz epidemioloģisko drošību, higiēnas normām, testiem, maskām, tad novārtā palika primārais - mācības. Skolās pietrūkst atbalsta personāla. Skolēni diemžēl uz skolu atnes savas ģimenes viedokli, kas ne vienmēr sakrīt ar pedagogu viedokli. Skolēnu, arī skolotāju vidū veidojas dažāda mikrovide, tas traucē kopīgam darbam un konkrētiem mērķiem.

Varēs saņemt psihoemocionālu atbalstu
Nereti viedokļi atšķiras par itin visu, un tas grupās ienes nesaskaņas. Kas skolās risina šīs problēmas? Protams, skolotāji. Jāsaka paldies, ka valsts budžetā piešķīra naudu supervīzijām skolotājiem. Līdz 2021.gada beigām katrs Latvijas pedagogs varēs saņemt psihoemocionālu atbalstu, piedaloties grupu supervīzijā. To nodrošinās Izglītības kvalitātes valsts dienesta koordinētā atbalsta programma “Supervīzijas Latvijas pedagogiem Covid-19 pandēmijas radīto seku mazināšanai”. Supervīziju programma pedagogiem sniegs īpaši pielāgotu un mērķtiecīgu atbalstu. Tomēr šis finansējums būs tikai līdz gada beigām. Mēs uzskatām, ka problēmas līdz ar gada beigām nepazudīs. Diemžēl profesionālā izdegšana pastiprinās, tā skar arvien vairāk pedagogu.

Lielākā atbildība - direktoriem un pašvaldībai
Šādā situācijā ļoti liela atbildība ir skolu direktoriem un pašvaldībai. Daudzi direktori ar savu kolektīvu dara daudz, lai maksimāli ilgi noturētu mācību procesu klātienē. Tomēr normatīvie akti reizēm mainās teju vai katru nedēļu, un tas rada papildus slogu. Visam jāseko līdzi, viss jāievēro, jāsaskaņo, jāievieš praksē... Līdz ar to pienākumu un atbildības klāsts kļūst arvien lielāks, bet skolu vadītājiem par to ir pliks ‘paldies’. Viņam nav jācīnās ar laboratorijām, kuras nevar izvērtēt savu kapacitāti. Tagad Veselības ministrija nākusi palīgā un šo jautājumu cenšas risināt - skolēniem Covid-19 testus veiks vienu reizi divās nedēļās, bet informāciju par skolām nodos centralizēti no Valsts izglītības informācijas sistēmas.

Pietrūkst atbalsta personāla
Aizvadītajā nedēļā bija tikšanās ar Izglītības un zinātnes ministri Anitu Muižnieci. Gaidījām jauno atalgojuma un slodžu modeli, bet ministrija piedāvā tikai naudas pārdales modeli. Reforma ir akceptējama un nepieciešama, bet šādā situācijā pietrūkst laika, lai to pilnvērtīgi īstenotu. Atkal pietrūkst atbalsta personāla. Trūkst sociālo pedagogu, logopēdu, psihologu. Mēs, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, ministrijai norādām uz šiem trūkumiem. Tomēr ir arī labās ziņas. Izglītības kvalitātes valsts dienestam vispārējās izglītības un profesionālās izglītības iestādes var lūgt akreditācijas termiņa un iestādes vadītāja vērtēšanas termiņa pagarinājumu līdz nākamā gada 3.maijam. Iestāde pagarina arī citus termiņus, lai atvieglotu pedagogu darba slodzi. Arī pašvaldībām vajadzētu izvērtēt un samazināt prasību līmeni, piemēram, dokumentu ziņā. Birokrātiskais slogs darbu var tikai apgrūtināt. Šis ir pateicīgs laiks, lai jaunizveidotās pašvaldības to izprastu un neradītu paši sev liekus un nevajadzīgus darbus, apgrūtinot jau tā noslogotos pedagogus un skolu vadītājus.

Politiķiem jāsaprot - esam aizas priekšā
Arodbiedrības viedoklī ieklausās, tomēr var teikt, ka tas notiek ar tādām kā piespiešanas metodēm, ne labprātīgi. Ieklausās, kad mēs liekam galdā pētījumus. Ja to nedara, seko protesta akcijas. Gribētos, lai sadzird arī par jauno pedagogu atbalsta sistēmu, jārisina nevienlīdzība pirmsskolas pedagogu slodžu un atalgojuma sistēmā. Kas notiks, ja nozarē nebūs pietiekami daudz cilvēku, kuri var realizēt kvalitatīvu izglītības procesu, ja nebūs jauno, kam nodot stafeti? Teikšu atklāti,-esam aizas priekšā. Diemžēl politiķi to neredz vai neizprot, un tas ir bēdīgi. Pat ar lielu algu vairs nevar panākt, ka cilvēks ies strādāt izglītības jomā, jo darbojas jau pavisam citi faktori. Svarīga ir arī noslodze, attieksme, profesionālais atbalsts. Visam jābūt sabalansētam, lai varam motivēt gan šodien strādājošos, gan tos, kuri izglītības jomā redz savu nākotnes profesiju. Ja politiķi pēc iespējas ātrāk to nesapratīs un nerīkosies, ieguldot cilvēkkapitālā, ģimenes ar bērniem varēs skatīties uz tālmācības skolām.

Jāmeklē labākā recepte
Tas, kas direktoriem jāiedzīvina, mainās teju katru nedēļu, bet viņiem vēl jāpaspēj komunicēt ar skolotājiem, skolēniem un viņu vecākiem. Tas nav viegli, īpaši jautājumos, par ko sabiedrībā viedokļi dalās. Tāpēc kopā meklēsim labāko recepti, kā vienam ar otru sarunāties, kā nesastrīdēties, lai neciestu ne skolēni, ne skolotāji.

Attālināto mācību plusi un mīnusi ekspertes Ingas Vanagas redzējumā

SKOLĒNIEM

Plusi:
* laika ietaupījums (ceļš);
* citu klasesbiedru neiejaukšanās/netraucēšana;
* bērni varēja strādāt savā tempā; izmantot visus pieejamos palīglīdzekļus;
* mācību priekšmetu secības patstāvīga izvēle (gadījumos, kad nav tiešsaistes);
* uzlaboja datorprasmes;
* attīstīja prasmes organizēt pašvadītu mācīšanos;
* izmantojot tehnoloģijas, skolotājs varēja individuāli ar bērniem vairāk komunicēt, nekā strādājot klātienē (bērni bija atvērtāki, atklātāki sarunai, īpaši sākumskolās).

Mīnusi:
* sadarbības iespēju trūkums vai minimālas sadarbības iespējas tiešsaistes stundās;
* komunikācijas un socializēšanās iespēju trūkums;
* kavēti darbu/uzdevumu iesniegšanas termiņi;
* noslēgšanās sevī, bailes vai nevēlēšanās jautāt par neskaidrām lietām, nespēja tikt ar visu galā, īpaši pamatskolas klasēs;
* tehnoloģiju nodrošinājums ģimenēs (bieži jādalās ar brāļiem, māsām);
* emocionālās veselības problēmas;
* neapgūta mācību viela;
* vardarbība ģimenēs.

SKOLOTĀJIEM

Plusi:
* laika ietaupīšana (ceļš) un laika plānošana darbam mājas apstākļos;
* nav disciplīnas problēmu.

Mīnusi:
* bieži nav skaidrs, kas ir patiesais skolēna darba autors;
* raizes par skolēnu noskaņojumu, sociālo kontaktu trūkums (arī ar kolēģiem);
* neskaidrība, cik ilgi tas turpināsies, kā būs ar valsts noslēguma pārbaudes darbiem/eksāmeniem;
* papildus laiks gatavot prezentācijas jaunās vielas apguvei, darbu labošanai, atgriezeniskajai saiknei;
* visu vielu izņemt nevarēja;
* jaunais mācību saturs prasīja vairāk laika, lai izvērtētu, ko un kā apvienot, sakombinēt, ko varētu atstāt neapgūtu;
* vecāku pārlieku iesaistīšanās vai pilnīga norobežošanās;
* spējīgo bērnu mācību sasniegumu līmeņa pazemināšanās un vājo bērnu mācību līmeņa uzlabošanās;
* personīgo izdevumu palielināšanās - IKT iegāde, elektrības, interneta izdevumi;
* profesionālās izdegšanas sindromi;
* nenoteiktība, ļoti biežas normatīvo aktu izmaiņas.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.