Kurš mūsu mežā galvenais? (24.09.)

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 23 Septembris 2019 16:12

Nesamērīgas attīstības cēloņi un kļūdas

Šogad Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija nākusi klajā ar jauniem Latvijas administratīvi teritoriālās reformas plāniem. Izstrādāta karte, kurā pašvaldību skaits no 119 samazināts līdz 35. Plānots atkal apvienot vienā lielā novadā arī bijušo Balvu rajona teritoriju, kas iepriekšējās reformas laikā 2009. gadā sadalījās četros: Balvu, Viļakas, Rugāju un Baltinavas novados. Neraugoties uz pašvaldību iebildumiem, Ministru kabinets 17.septembrī akceptēja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) piedāvājumu līdzšinējo 119 pašvaldību vietā izveidot 36. Zūdot cerībām panākt kompromisu demokrātisku diskusiju ceļā, vairāki novadi gatavojas ķerties pie radikālākām cīņas metodēm. To laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pētīs un vētīs septiņās publikācijās. 

Ja es būtu ministrs, vispirms izveidotu reģionus

Jau vairāk nekā pirms 20 gadiem novadnieks, profesors Staņislavs Keišs un mūspusē pazīstamais politiķis Andris Kazinovskis pētīja un analizēja situāciju Latvijā un Eiropas Savienības valstīs, lai rastu optimālāko ceļu, kā Latvijai attīstīties vienmērīgāk. 2001.gadā tapa grāmata “Reģionālā administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas problēmas Latvijā” un 2014.gadā monogrāfija “Reģionālā attīstība Latvijā: administratīvi teritoriālās reformas (ATR) norises, problēmas, risinājumi”. Zīmīgi, ka grāmatās minētie priekšlikumi par ATR bija nominēti pirmo reizi atjaunotajā neatkarīgās Latvijas valstī. Kas šo gadu laikā mainījies, jautājām Seaimas deputātam Andrim Kazinovskim.

Kā sākās sadarbība ar profesoru Staņislavu Keišu?
-Kad strādāju pašvaldībā Balvos, bija sajūta, ka valstī ir pietiekami finanšu līdzekļu - it īpaši Eiropas Savienības stuktūrfondu līdzekļu, tomēr tie nenonāk ne līdz laukiem, ne līdz Balviem, ne līdz reģioniem. Dzīves nejaušība vai liktenīga satikšanās bija ar profesoru Staņislavu Keišu, kad domājām, kā uzlabot situāciju valstī kopumā. Man bija redzējums, ko es gribu, bet viņš no savas puses veica analītisko izpēti un skatīja materiālus un pieredzi, kāda tā ir citās ES valstīs. Liekot kopā viņa un manu redzējumu, tapa monogrāfija jeb valsts pārvaldes cita pieeja, jauns scenārijs. Šo gadu laikā ar saviem priekšlikumiem esam griezušies pie visām valdībām un politiskajām partijām, kas bijušas pie varas. Šobrīd, kad pats esmu kļuvis par Saeimas deputātu, man vairāk vai mazāk ir pieeja un iespēja ietekmēt procesu, lai ieviestu priekšlikumus, kas minēti grāmatā. Mani partija (JKP) deleģējusi darboties Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijā, Ilgtspējīgas attīstības komisijā. Tāpat strādāju Latgales apakškomisijā un Attīstības padomē pie VARAM, kas izveidota no koalīcijas partiju pārstāvjiem. Padomē aktīvi iestājos par to, lai vienlaikus ar novadu jeb pirmā līmeņa pašvaldību administratīvi teritoriālo reformu notiktu arī reģionu jautājuma risināšana. Kad sāku piedalīties padomes sapulcēs, šķita, ka nebūs iespējams atrast kopsaucēju.
Ministrs Pūce, tiekoties ar pašvaldību pārstāvjiem Gulbenē, skeptiski raudzījās uz reģionu izveides nepieciešamību...
-Vieni grib reģionus, citi – nē. Vieni piecus, citi – deviņus. Vienam vajag iecelto pārvaldi, citam – vēlēto. Praktiski bija haoss. Pamazām, runājot ar kolēģiem individuāli, meklējām risinājumu. Manuprāt, šobrīd risinājuma variants ir atrasts un šī reģionu veidošanas koncepcija milzu soļiem iet uz priekšu. Man ir cerība, ka galarezultātā, lemjot jautājumu par jaunajiem novadiem, paralēli tiks lemts arī par reģioniem. Tiesa, reģioni paši par sevi neko daudz neizsaka. Tas ir tikai instruments, tāpēc paralēli strādāju pie tā, lai Nacionālajā attīstības plānā, kas ir galvenais dokuments valstī, ieviestu citu pieeju, kārtību jeb reģionu dimensiju.
Kāda tā būs?
-Ja notiek reģionu izveidošana, katram reģionam jābūt savai attīstības programmai, kurā detalizēti izvirzīti mērķi, kas jāpaveic septiņos gados. Šīs reģionu attīstības programmas ir Nacionālā attīstības plāna sastāvdaļas. Piemēram, Latgales reģionā katrā vietā sakārtot vai uzbūvēt konkrētu objektu. Tie var būt ceļi, dzelzceļi, lidosta, uzņēmējdarbība, veselība utt. Gribu panākt, lai katrs novads tiek iekļauts reģiona programmā, tostarp Balvi Latgalē, kur paredzēts īstenot konkrētus jautājumus.
Ko tas dos?
-To, ka garantēti par Eiropas struktūrfondu naudu septiņos gados tiks izbūvēti vai sakārtoti konkrēti objekti. Kā to pamatoju? Tad, kad ES valstu starpā notiek struktūrfondu sadale, Latvijai, tāpat kā pārējām valstīm, ir noteikti konkrēti kritēriji, piemēram, iedzīvotāju skaits, teritorijas lielums, tostarp pats galvenais – iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju jeb IKP. Tas faktiski raksturo dzīves līmeni katrā valstī - jo tas mazāks, jo valstij piešķir vairāk līdzekļu. Tad jājautā, kāpēc Latvijas ietvaros nevar būt vismaz divi reģioni? Ja ir reģioni, tad būs jārēķinās pēc katra reģiona IKP. Latgalei tie ir 35-40%; Vidzemei, Zemgalei un Kurzemei 40-50%, bet Rīgai pārsniedz jau 110%. Lai saņemtu ES struktūrfondu maksimālo finansējumu, jābūt 75% zem vidējā ES līmeņa. Latvija kopumā līdz šim ir kā viens reģions, un zem šiem 75%. Šobrīd, ņemot vērā to, ka Rīgā ir ļoti daudz ieguldīts, turklāt Rīga sasniegusi 110 un vairāk procentu slieksni, valstī kopumā esam pie šiem 75%.
Tātad reģionu izveides gadījumā varēsim pretendēt uz lielāku finansējumu? Kāpēc šo iespēju mēs sev liedzam?
-Ir pierasts, ka partijas savā starpā sadala ministrijas, kurām šie līdzekļi bija kā atspēriens katras nozares attīstībai. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrija ieguldīja augstskolā, Satiksmes – ceļos, dzelzceļos utt. Piedāvāju saglabāt šo nozaru principu. Tiesa, reģionu līmenī! Skaidrs, ka katram reģionam būs jāapgūst ceļu projekti. To var realizēt Satiksmes ministrija, tomēr par pamatu jābūt reģionu principam, kvotēšanai, ņemot vērā IKP. Tad pazustu krāpšana, lobiji... Kā šobrīd darbojas struktūrfondu apgūšana? Katrai ministrijai ir paredzēti līdzekļi, izstrādātas programmas. Tad konkrēti mērķprogrammai tiek izsludināts konkurss, uz kuru piesakās visi, kas vien var - kā uz deficītu. Ir veiklākie, kas prot šo programmu un noteikumus apspēlēt. Liepāja, Ventspils un Jelgava pēdējos gados saņēma vislielāko finansējumu, piemēram, mūzikas skolas un citu vērienīgu un dārgu objektu būvei. Tajā pašā laikā Latgalē mēs nevaram izdarīt elementāras lietas. Kādi ceļi ir mūspusē? Tas veicina iedzīvotājus doties projām.
Pēc Jūsu teiktā izriet, ka reģionu izveide ir būtiskāka un valstij vajadzīgāka nekā gaidāmā ATR?
-Taisnība. Ja es būtu ministrs, vispirms izveidotu reģionus. Esmu panācis vismaz to, ka paralēli par to nopietni domājam un diskutējam. Sākotnēji Pūces variantā reģioni pavīdējā pēdējā punktā - veiks tikai izpēti, vai reģioni vajadzīgi. Pēc ilgām sarunām tomēr panācām, ka šis punkts ir aktualizēts. Protams, tas prasa daudz pūļu. Šobrīd Latvijā darbojas plānošanas reģioni, kurus, kā nekad agrāk, atbalsta pašvaldību vadītāji. Pēdējā diskusijā Pūce ar saviem ekspertiem novadu vadītājiem stāstīja par ATR reformas nepieciešamību. Viņš atkal nebilda nevienu vārdu par reģioniem. Beigās piecēlos un šo jautājumu aktualizēju. Aplausi liecināja, ka novadu vadītāji atbalsta reģionu izveidi. 20 gadu laikā nekad nav bijis tik liels atbalsts... Tomēr, vai politiķi pieņems šādu lēmumu? Dzīvosim – redzēsim...
Vai pavīd gaisma tuneļa galā?
-Ministram ir jāsaprot, ka reģionu izveidošana ar jaunizveidotajiem novadiem dos stimulu, jo tad būs garantija, ka reģionos nonāks finanšu līdzekļi. Citā variantā to neviens negarantē.
Vai pirms 10 un vairāk gadiem veiktā ATR sevi ir attaisnojusi?
-Jau tolaik paudu savu viedokli, ka bijušajam Balvu rajonam jāpaliek viena novada ietvaros. Diemžēl tur bija politiski procesi, kad pagastu vadītāji iestājās par citu scenāriju.
Tā bija kļūda?
-Vismaz sliktāk nebūtu, ja četri novadi atrastos vienā. Uzskatu, mēs tolaik daudz ko zaudējām. Piemēram, zaudējām profesionāļu kolektīvu, kas bija rajona padomē. Izveidojot vienu novadu, pieaicinot labākos speciālistus no citiem pagastiem un pilsētas, mēs varējām profesionālo līmeni pacelt vēl augstāk.        
Daudzas pašvaldības neatbalsta jauno ATR. Varbūt viss beigsies nesācies?
-Scenārijs ir ļoti vienkāršs. Tad, kad veidojās jaunā valdība, viens no kopējiem uzdevumiem, par ko vienojās visas valdībā esošās partijas, ir ATR realizēšana. Pūce uz to arī atsaucas. Viņa komanda ir izstrādājusi kritērijus, pēc šiem kritērijiem nekādi mazi novadi nevarēs būt.
Nebaida tiesu darbi, ka, piemēram, nav ievērotas vēlētāju intereses?
-Nav jau likuma par referendumiem, par ko deputāti, tostarp es, jaunajā Saeimā cīnās.
Baltinavieši, šķiet, mūždien balsos par sava novada saglabāšanu...
-Jauno likumu nepaspēs pieņemt. Uzskatu, ka iedzīvotāju viedoklis ir gana svarīgs. Tomēr reforma, visticamāk, notiks.
Pirms 20 gadiem piedāvājāt ieviest jaukto vēlēšanu sistēmu, paredzot ievēlēt LR Saeimā 50 deputātus pēc proporcionālās vēlēšanu sistēmas (partiju saraksti) un 50 deputātus pēc mažoritārās vēlēšanu sistēmas (vēlēšanu apgabalu saraksti), ievērojot adekvātu pārstāvniecību no visiem pieciem reģioniem.
-Mums bija vairāki fundamentāli priekšlikumi. Galvenais no tiem, ka reforma jāveic visos trijos līmeņos vienlaikus – vietējā, reģionu un valsts pārvaldē. Diemžēl esmu spiests strādāt savu iespēju robežās. Esmu panācis to, ka šobrīd jau runājam vismaz par diviem līmeņiem.
Pirms 16 gadiem nosūtījāt vēstuli Eiropas Komisijas Reģionālās Attīstības un Institucionālās Reformas komisāram Mišelam Barnjē, kurā izteicāt bažas par to, ka Latvijā notiek varas un finanšu centralizācija.
-Tad, kad sāku diskusijas par Nacionālo attīstības plānu, Latvijas ierēdņi apgalvoja, ka Latvija ir viens reģions, un tikai tā, un ne citādāk, varam apgūt ES līdzekļus. “Nevar būt,” sevī spriedu. Turklāt pērn Lietuva izveidoja divus reģionus, Viļņu atdalot no pārējās valsts teritorijas. Ko tas dod? Pārējai Lietuvai saņemt  finanšu līdzekļus. Speciāli devos uz Briseli, lai noskaidrotu, vai Latvijai ir iespēja, vai viņi liek šķēršļus tam, ka Latvijā var būt reģionālā pieeja? Viņi atbildēja, ka Latvijai vairākas reizes ieteikts pāriet uz reģioniem. Atbraucis mājās teicu: “Ko jūs maldināt deputātus?” Mūsējie klusē, bet turpina darīt savu.         
Savulaik Latvijas Republikas valdībai prasījāt, lai Eiropas Komisija ekskluzīvā kārtā Latgali kā paplašinātās Eiropas Savienības nabadzīgāko reģionu atzītu par NUTS2 reģionu?
-Jā. NUTS ir vairāki līmeņi. NUTS2 – reģiona pamats. Ja NUTS2 līmenī ir kāds reģions vai pati valsts, tad tas pa tiešo saņem ES līdzekļus. Bet tur ir kritērijs – iedzīvotāju skaits nedrīkst būt mazāks par 800 000. Mums jārīkojas līdzīgi kā Lietuvai, galvaspilsēta Rīga jānodala no pārējiem četriem Latvijas reģioniem, kas varētu būt NUTS3 līmenī. Rīga un Pierīga lielas naudas dabū uz atpalikušu reģionu - Kurzemes, Vidzemes, Zemgales, Latgales – rēķina. Jājautā, kāpēc līdzekļi nenonāk līdz reģioniem? Tā ir šmaukšana un krāpšana vislielākajā mērā. Ko mēs lai no iedzīvotājiem prasām, ja valsts mērogā notiek šādas lietas? Turklāt vēl brīnās, kāpēc cilvēki brauc projām no saviem reģioniem.
Kāda varētu būt reģionu pārvaldība?
-Pašreizējos plānošanas reģionos strādātu attiecīgā reģiona novadu vadītāji un sākotnējā periodā ieceltais pārvaldnieks. Kāpēc ieceltais? Reģionā jābūt attīstības plānam un cilvēkam, kurš par tā īstenošanu atbildēs. Labāk, manuprāt, iecelta amatpersona, nevis kolektīvs. Tālāk būs līdzekļu apgūšana. Kas par to atbildēs? Atkal ieceltais, turklāt viņam, manuprāt, jābūt Ministu Kabineta sastāvā, iespējams arī bez balsstiesībām. Lai viņš nav lūdzējs, lai no Kurzemes vai Latgales atbildīgais nebrauc uz valdību klanīties, bet ir deleģēts piedalīties lēmumu pieņemšanā  un konkrētā reģiona aktuālās informācijas sniegšanā. Tāpat viņš būtu tas, kurš reģionā realizē valdības nodomus.
Atgriežoties pie gaidāmās ATR, kas un kā vadīs jaunizveidotos novadus?
-Pagasti, kā ir, tā arī paliks. Pārvaldība – vēlēta.
Izskan bažas, ka jaunajās novada domēs nebūs visu pagastu pārstāvju...
-Vēl jau tiks pārskatīti daudzi, tostarp pašvaldību un vēlēšanu likumi. Man šķiet, ka vajadzētu iestrādāt normu, lai pārstāvniecība ir no katra pagasta. Reforma dos rezultātu tikai tad, ja pamatā ir līdzekļi. Ja to nav, var vienot, apvienot vai pievienot, tāpat nekas nemainīsies.
Vai Gulbenes novads, kas pirms 10 gadiem palika vienots, ir soli priekšā, salīdzinot ar mūspuses četriem novadiem?
-Grūti spriest. Jebkurā reformā lielu lomu spēlē arī personālijas. Kā būs tagad Ziemeļlatgalē? Nezinu..., par to spriest vēlētājiem.
Nesen rosinājāt topošo Balvu novadu saukt par Abrenes novadu.
-Jā, šādu rosinājumu izteicu Attīstības padomes sēdē, lai noskaidrotu kolēģu viedokli. Sliktu atsauksmju nebija.
Tas ir nopietns priekšlikums, vai tikai sarunu līmenī?
-Pagaidām sarunu līmenī. Vēlos uzklausīt cilvēku viedokļus. Patiesībā nosaukumam nav lielas būtības.
Visticamāk, daudzi Jums nepiekritīs...
-Iespējams. Abrenes nosaukumam ir pozitīvās puses. Piemēram, Dziesmu svētku gājienā mēs ietu pirmie. Tāpat tas ir vēsturisks nosaukums, turklāt pats piedzimu Abrenes rajonā. Neaizmirsīsim, ka Abrene valsts kontekstā ir teritorija, kas zaudējusi savu daļu. Tā ir cietusī teritorija. Tas kādreiz var nospēlēt arī kāda jautājuma risināšanā. Pirmās brīvvalsts laikā tas bija plaukstošs novads.
Kāds liktenis sagaida Latviju?
-Ja teritorijas neattīsta, tās kļūst mazvērtīgas. Ja piepildīsies manas domas par otrā līmeņa administratīvo vienību izveidi, dzīvosim labi. Jebkurai reformai, tāpat kā bitēm, jābūt stimulam čakli strādāt.
VARAM ministrs solījis tikties ar visu Latvijas novadu ļaudīm.

Ko viņam ieteiktu pajautāt?
-Kāds ir reformas ekonomiskais pamatojums? Ko dos reforma? Būs vai nebūs reģioni?
Kādi vēl ir Ziemeļlatgales vienīgā deputāta priekšlikumi?
-Latgales apakškomisijā rosināju jautājumu par ceļa infrastruktūru ATR kontekstā, proti, Ziemeļlatgalē nosfaltēt 4 ceļus: Baltinava-Tilža; Tilža-Krišjāņi; Lazduleja-Cērpene; Viļakas pagrieziens– Kuprava.
Vai darbs Saeimā neatgādina cīņu ar vējdzirnavām?
-Jāpilina. Akmens nesabruks, ja nepilināsi.  

“Kam galva strādā, tie zina, ko dara”   

Ekonomikas un kultūras augstskolas Senāta priekšsēdētājs, ekonomikas doktors, profesors Staņislavs Keišs, vērtējot pētījumu rezultātus, ieteikumus un priekšlikumus, kas tapa pirms vairāk nekā 20 gadiem, atgādina, ka tolaik bija citi apstākļi: “Tas bija laiks, kad mēs uzņēmām kursu uz iestāšanos Eiropas Savienībā un pārējās starptautiskajās organizācijās. Darbu uzsākām 1996.gadā, kad tikāmies ar Andri Kazinovski, lai izzinātu, kā tad darbojas ES”.

Kādi tolaik bija secinājumi?
-Tolaik bija 15 ES dalībvalstis, kad sākām meklēt risinājumu, ar kādu administratīvi teritoriālo uzbūvi Latvija kā konkurētspējīga valsts varētu iestāties ES. Soli pa solim sākām apkopot informāciju, studēt, kā ES darbojas. Jau tajā laikā politiķi sāka deklarēt, ka iestāsimies ES. Ar to tas viss arī sākās. Veidojām sakarus, tostarp ar Nīderlandes profesoriem, kuru valsts tajā laikā bija ES sastāvā. Radās izpratne, ka lielie Eiropas reģioni faktiski ir saistīti ar struktūrfondu naudas apguvi. Būtiskākie ir NUTS2 līmeņa reģioni. Tas nozīmē, ka šie NUTS2 (atbilstoši EUROSTAT pieņemtajai un ES reģionālās politikas ietvaros izmantotajai Statistisko teritoriālo vienību klasifikācijai) reģioni veido ES karkasu. NUTS1 reģioni kalpo statistikai, lai varētu analizēt, kā attīstās attiecīgās valsts teritorijas globālā mērogā. NUTS2 arī ir statistikas reģioni, tomēr ES vistiešākajā veidā tie ir saistīti ar struktūrfondu apguvi. Savukārt NUTS3 reģioni mēroga ziņā ir mazāki par NUTS2 reģionu. NUTS 2 reģiona ietvaros valstī var tikt veidoti vairāki NUTS3 analītiskie jeb plānošanas reģioni. Arī tie ES mērogā kalpo statistikas vajadzībām, bet atsevišķas valsts iekšienē saistīti arī ar struktūrfondu apguvi. Latvijā mums darbojas 5 NUTS3 plānošanas reģioni.
Kas ir vai nav mainījies?
-Iestājoties ES, Latvijai bija jāiztur divi kritēriji. Pirmkārt, teritorijas lielums. Otrkārt, iedzīvotāju skaits. Jāsecina, ka gan viens, gan otrs kritērijs Latvijai tajā laikā arī atbilda NUTS 2 reģionu prasībām. Pēc iedzīvotāju skaita uz 1 000 iedzīvotājiem vidējais rādītājs ES 15 dalībvalstīs bija 1 787 iedzīvotāji, bet Latvijā 2 439 iedzīvotāji (1999.gada sākumā). Bet pēc NUTS 2 reģionu platības vidējais rādītājs ES dalībvalstīs bija 15 406 km²,  bet Latvijā 1999.gada sākumā 64 589 km². Vēl viens princips ES bija šāds: jūs paši izvēlaties savas valsts administratīvi teritoriālo uzbūvi, tomēr tai jābūt nostiprinātai konstitucionāli. Arī te viss bija kārtībā, jo Latvijas Satversmes 3. pantā teikts, ka “Latvijas valsts teritoriju Starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”.
Pamatojoties uz LR Satversmes trešo pantu, Latvijā piedāvājāt izveidot piecas ES mērogam atbilstošas reģionālās pašvaldības: Kurzemes, Vidzemes, Latgales, Zemgales un galvaspilsētas Rīgas?
-Satversmē teikts, ka Latvijas valsts teritoriju starptautiskajos līgumos veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Mēs pielikām klāt Rīgu, jo tai ir nozīmīga loma valsts attīstībā, tātad 4+1. Tāda pati pieeja bija Ungārijā: Ungārija + Budapešta, šobrīd arī Rumānijā: Rumānija +Bukareste. Tādā veidā, veicot pētījumu, secinājām, ka šis princips Latvijai šķita atbilstošākais. Tomēr, laikam ejot, nāca klāt jauna 2003.gada 26.maija Eiropas Parlamenta un Padomes pieņemtā regula Nr.1059/2003 “Par kopējas statistiski teritoriālo vienību klasifikācijas (NUTS) izveidi”, kas noteica, ka turpmākais dalījums NUTS līmeņos notiks, balstoties tikai uz iedzīvotāju skaitu attiecīgajā teritorijā. Regula vairs neņem vērā platības lielumu, bet ņem vērā tikai iedzīvotāju skaitu. Tagad uz NUTS2 reģiona statusu var pretendēt teritorija ar ne mazāk kā 800 000 iedzīvotāju skaitu. Savulaik, kad bija citi nosacījumi, Latvijas politiķi to neizmantoja, kaut gan ir valstis, kas teritorijas ziņā ir pat mazākas nekā Latvija (Slovēnija, Slovākija un pat Nīderlande), tomēr ES tās pārstāv ar vairākiem NUTS2 reģioniem.
Vilciens ir aizgājis?
-Jā, bet ne pavisam. Ja ar 4+1 vairāk nevaram startēt, tad to varam darīt ar 2 reģioniem: Rīga+Latvija. Profesors Borisas Melnikas no Lietuvas mūsu monogrāfijai rakstīja recenziju. Es viņam parādīju karti, kurā redzami, šķiet, 211 NUTS2 reģioni, kas veido Eiropas Savienības karkasu. Viņu ieinteresēja fakts, ka Lietuvai kartē bija iezīmēti vairāki reģioni. Pieļauju, ka, ņemot vērā šo informāciju, lietuvieši sāka rūpīgi risināt šo jautājumu. Tagad Lietuva no 2016.gada sastāv no divām NUTS2 līmeņa teritorijām: Galvaspilsētas reģions un Vidus un Rietumlietuvas reģions.
Tā ir jauna iespēja?
-Kāpēc gribam NUTS2 reģionus? NUTS2 reģions faktiski izstrādā katrs savu attīstības plānu jeb strādā ilgtermiņā. ES beidzas viens 7-gadu programmēšanas periods un sākas nākamais – nauda ir iezīmēta un nav jāiespringst, ka to atņems kaut kādos konkursos. Var strādāt ilgtermiņā, bez raustīšanās, turklāt procesi nav pakļauti politiskajai ietekmei, virzieniem,valdību maiņām,  vēlēšanām utt. Citādi tas ir ar NUTS3 plānošanas reģioniem – tur nauda tiek piešķirta noteiktiem projektiem, projekts tiek apgūts, nauda izbeidzas un viss. Gatavo dokumentāciju jaunam projektam, un finanšu investīciju piesaistē sāc visu no gala.
Kāds ceļš šobrīd mums ejams?
-Pirms daudziem gadiem 4+1 variants nostrādātu. Savulaik politiķi jau bija apņēmušies šo jautājumu skatīt LR Saeimā. Pirmo reizi lēmuma projektu “Par tieši vēlētām reģionālām pašvaldībām”, kas paredzēja Latvijā izveidot piecas otrā līmeņa pašvaldības – Vidzemes, Kurzemes, Zemgales, Latgales un Rīgas pašvaldības, skatīja 2002.gada 5.jūnija LR 7.Saeimas pavasara piecpadsmitās (ārkārtas) sesijas sēdē. Tomēr balsojot LR Saeimā, lēmuma projekts tika noraidīts, kaut arī, kā tika dzirdēts no tā laika politiķiem, vēl iepriekšējā vakarā pirms balsojuma Saeimā nekas neliecināja, ka tas nākamajā dienā negūs deputātu atbalstu. Vakarā teica ‘jā’, bet otrā dienā koalīcijas partiju pārstāvji pēc kopīgām brokastīm acīmredzot vienojās lēmuma projektu plenārsēdē neatbalstīt. Tomēr ar šādu notikumu pavērsienu no politiķu puses nebija mierā liela daļa sabiedrības pārstāvju. Kā zināms, 2002.gada 12.augustā Rēzeknē notika II Pasaules latgaliešu konference, kurā piedalījās 250 dalībnieki no Latvijas, Vācijas, Kanādas, ASV, Krievijas un Zviedrijas.

Konferences dalībnieki pieņēma aicinājumu LR Valsts prezidentei, LR Saeimas priekšsēdētājam un LR Ministru prezidentam, kura viens no priekšlikumiem bija: atbilstoši LR Satversmes 3.pantam, izveidot Latvijā Vidzemes, Latgales, Kurzemes, Zemgales, kā arī Rīgas kā galvaspilsētas pašvaldību administratīvos reģionus, paredzot budžeta dimensiju reģionu griezumā. Pēc konference gan LR Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, gan LR Ministru prezidents Andris Bērziņš konferences pārstāvjus uzaicināja uz sarunām par Latvijas reģionu, arī Latgales nākotni un attīstību. Konferences aicinājuma rezultātā 2002.gada septembrī LR Saeima izskatīja šo jautājumu, pirmajā lasījumā pieņēma un nodeva tālākai izskatīšanai Saeimas komisijās likumprojektu “Par tieši vēlētām reģionālajām pašvaldībām”, kurā bija paredzēta piecu administratīvo reģionu izveidošana. Tika sagatavots arī LR Saeimas lēmuma projekts “Par II Pasaules latgaliešu konferences aicinājuma īstenošanu”. Tomēr pēc 8. LR Saeimas ievēlēšanas 2002.gada 5.oktobrī lēmuma projekta tālāka izskatīšana tika apturēta (interesenti ar administratīvi teritoriālās reformas procesa hronoloģiju var iepazīties St.Keiša un A.Kazinovska monogrāfijā).
Latvijas Republikas valdībai prasījāt, lai Eiropas Komisija ekskluzīvā kārtā Latgali kā paplašinātās Eiropas Savienības nabadzīgāko reģionu atzītu par NUTS 2 reģionu?          
-Tieši tā. 2003.gada 26.-27.septembrī Līvānos notika Latgales Pētniecības institūta XI zinātniskā konference “Latgales pagātne, tagadne, nākotne”, kurā pieņēma Rezolūciju par reģionālo reformu. Ievērojot to, ka līdz šim nebija ņemti vērā Latgales zinātnieku, speciālistu un sabiedrības pārstāvju izstrādātie priekšlikumi, un to, ka valdības nav varējušas nodrošināt Latgales un pārējo Latvijas reģionu līdzsvarotu attīstību, konferences dalībnieki Rezolūcijā izteica sekojošo:
1. Latvijas Republikas Saeimai likumdošanas kārtībā izveidot Latgales pašvaldības administratīvo reģionu, kurā noteikt, ka Latgales pašvaldības administratīvā reģiona pārvaldi realizē reģiona padome, kuru ievēl Latgalē dzīvojošie Latvijas Republikas pilsoņi;
2. Latvijas Republikas valdībai pieņemt normatīvos aktus, kas paredzētu Latgales pašvaldības administratīvā reģiona izveidošanu, kurš, saskaņā ar EUROSTAT pieņemto valsts administratīvi teritoriālo vienību (NUTS) klasifikāciju, tiktu atzīts par NUTS 2 reģionu;
3. Latvijas Republikas valdībai prasīt, lai Eiropas Komisija ekskluzīvā kārtā Latgali kā paplašinātās Eiropas Savienības nabadzīgāko reģionu atzītu par NUTS2 reģionu.
Rezolūcija tika nosūtīta LR Valsts prezidentei V.Vīķei-Freibergai, LR Saeimas priekšsēdētājai I.Ūdrei, LR Ministru prezidentam E.Repšem un Eiropas Komisijai, Briselē.  Aicinājām veidot divus reģionus – Latgale kā atpalikušākais reģions, un Latvija. Arī uz šo priekšlikumu augstākās politiskās amatpersonas nereaģēja.
Ja minētās rezolūcijas 3.punkts tiktu atbalstīts,  Latvija varētu sastāvēt no diviem NUTS 2 reģioniem: Latgale un pārējā Latvijas teritorija. No tā ieguvums būtu bijis daudz lielāks. Diez vai ar šādu administratīvi teritoriālo uzbūvi Latvijas reģioni būtu pieļāvuši Latvijas ekonomikas pārkaršanu 2007.gadā, arī 2008.-2009.gada globālā finanšu ekonomiskā krīze Latvijai diezin vai būtu radījusi tik nopietnas sekas.
Ko darīt?
-Piekrītu, ka risinājums ir nepieciešams. Lietuvas pieredze parāda, kāds ceļš mums ejams. Reformas kontekstā nepieciešama diskusija ne tikai par Administratīvi teritoriālo reformu, bet arī par Reģionālo un Valsts pārvaldes reformu. Jautājums jāskata globālāk - Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2021.-2027.gadam kontekstā. Svarīgi ir runāt arī par nākamo 2021.-2027.gada ES programmēšanas periodu. Šīs reformas diskusijas ēnā nedrīkst palikt arī fakts, ka valdība negrib pārskatīt Eiropas Savienības Kohēzijas politikas fondu institucionālo sistēmu un piedāvā saglabāt veco 2014.-2020.gada plānošanas perioda ieviešanas sistēmas arhitektūru/modeli.
Kāpēc politiķi neieklausās speciālistu domās, neņem vērā pētījumus, priekšlikumus?
-Nezinu. Domāju, ka viss ir saistīts ar finanšu apgūšanu. Tās ir milzīgas summas. Bija analoga “PHARE 2000” programma ar reģionālo pieeju, kur Latgale un Zemgale bija mērķreģioni. Šo iezīmēto naudu vairs nevarēja izmantot citiem mērķiem. Tad valdība acīmredzot saprata, ka kaut kas aši jāmaina, lai  reģionālo aspektu nomainītu pret sektoriālo. Tas arī tika panākts. 2000.gada 21.novembra Ministru Kabineta sēdē  tika noteikts ES “PHARE 2001” programmas līdzekļu sadalījums ekonomisko un sociālo apstākļu izlīdzināšanas projektiem Latvijā. Zinot, ka tajā laikā ES palīdzības pamatuzdevums bija kandidātvalstu sagatavošana darbam ar strukturālajiem fondiem, valdība nolēma ekonomiskajai un sociālajai izlīdzināšanai atvēlētos 9 miljonus eiro sadalīt atsevišķos piešķīrumos gan četriem reģioniem, gan vienai nacionālā līmeņa programmai, gan vienai valdības programmai. Šāda līdzekļu sadrumstalošana pati par sevi jau ir mazefektīva, taču būtiskākā kļūda bija tā, ka tika pārkāpti ES akceptētie reģionālās politikas un strukturālo fondu darbības pamatprincipi. Sagatavojot “PHARE 2001” ekonomiskās un sociālās kohēzijas sadaļas finansējumu, bija jāizvēlas vai nu par pamatu ņemt sektorālo (nozaru ministriju) vai arī teritoriālo (reģionu) pieeju. ES neparedzēja vienlaikus prioritātes atdošanu kā sektorālai, tā reģionālai pieejai. Reģionālā pieeja, kā zināms, tika izmantota, veidojot “PHARE 2000” programmu, kad par mērķa reģioniem tika izvēlēta Latgale un Zemgale. Vienlaikus piedāvātais gan reģionālais, gan sektorālais princips “PHARE 2001” programmas līdzekļu sadalē, bez šaubām bija iemesls ES paplašināšanas ģenerāldirektora Eneko Landaburū vēstulē minētajam ieteikumam pārskatīt šo 2000.gada 21.novembra MK lēmumu. Bez tam vēstule visai kategoriskā formā saturēja norādi, ka visa Latvijas teritorija būtu atzīstama par vienu NUTS 2 līmeņa reģionu. Te vairs nav ko piebilst, jo “ģeniāli” tika realizēta pāreja no reģionālās pieejas uz sektorālo (papildus informāciju var  sameklēt “Latvijas Vēstneša” 2000.gada 23.novembra publikācijā  “Ziņu faili”).
Izklausās, ka politiķi nodarbojas ar kaitniecību?
-Negribu tā apgalvot. Nevaru vienīgi saprast, kāpēc tajā laikā nebija, arī šobrīd nav, diskusijas  kā par novadu un reģionu lomu Latvijas ilgtermiņa attīstībā, tā arī par struktūrfondu resursu apguvi ES realizētās reģionālās politikas kontekstā. Ja būtu šī diskusija, tad varbūt nerastos jautājumi, kāpēc neveiksmi piedzīvoja un pēc būtības netika pabeigta 2009.gada administratīvi teritoriālā reforma.  Skaidrs, ka jau pirms desmit gadiem, kad izveidoja 119 pašvaldības, bija nepieciešams Latvijā izveidot divu līmeņu – novadu un reģionu - administrācijas.  Ja arī šobrīd no politiķiem nevar sadzirdēt argumentētus priekšlikumus reģionālās reformas sakarā, šie jautājumi, manuprāt, ir jāsāk risināt radikālāk, tostarp mainot vēlēšanu sistēmu. Piemēram, Lietuvā, un ne tikai Lietuvā, darbojas jauktā vēlēšanu sistēma. Lietuva savā ekonomiskajā un sociālajā attīstībā mūs sāk apsteigt. Interesants ir arī Dānijas piemērs, kad viņi no viena NUTS 2 reģiona savā valstī izveidoja piecus. Jājautā, kāpēc tas viņiem bija vajadzīgs? Katrā ziņā viņi jau bija pazīstami ar mūsu 2001.gadā veiktajā pētījumā piedāvāto scenāriju. Ar to interesenti var iepazīties arī mūsu publicētajā monogrāfijā.
Un ‘nošpikoja’?
-Grūti pateikt. Viņiem, kā Latvijā līdz šim, arī bija viens NUTS2 reģions, tagad - pieci. Kam galva strādā, tie zina, ko dara.
Latvijai arī vajadzētu piecus?
-Pietiktu ar diviem. Viens reģions varētu būt Rīga, kas pārsniegusi 75% IKP uz vienu iedzīvotāju, otrs – pārējā Latvija. Tad, atgādinu vēlreiz, katram reģionam nāktu mērķa finansējums. Katrs no Latvijas NUTS 3 reģioniem - Zemgale, Latgale, Vidzeme un Kurzeme - varētu strādāt līdzīgi kā ar “PHARE 2000” programmu.
Ja nekas nemainīsies, turpināsies valsts nevienmērīga attīstība?
-Pieļauju, ka tā arī būs. Palielināt teritorijas mērogus nozīmē, ka perifērija paliek arvien tālāk un tālāk. Vai ceļi tiks uzlaboti? Maģistrālie acīmredzot jā, bet vietējās nozīmes diezin vai. Tagad spriež par vidusskolu likteni un veselības aprūpes sistēmu. Tas nozīmē, ka inteliģence kaut kādā veidā būs spiesta pārcelties dzīvot vai uz centru, vai meklēt citu risinājumu – līdzīgi kā padomju laikos, kad viensētas virzīja uz ciematiem.
Turpinās valsts centralizācija?
-Tie, kuri šobrīd ir pie varas, ko teiks pēc tam, kad administratīvi teritoriālā reforma tiks realizēta, pat neskatoties uz to, ka 89 pašvaldības iebilst pret VARAM piedāvāto reformas risinājumu. Tāpat bija arī ar iepriekšējo reformu. Par to atbildīgo nav! Kas vairs atceras tā laika varas partijas un atbildīgās atslēgas figūras, kuras 2009.gadā panāca 119 administratīvo vienību izveidi? Šobrīd nepaliek skaidrs arī tas, kāpēc reforma piedāvā pilsētas statusu saglabāt tikai Rīgai un Jūrmalai.
Kā nodrošināt pēctecību, lai, mainoties valdībām, netiek mainītas arī attīstības konceptuālās nostādnes?
-Ja būtu divu līmeņu pārvaldība, tas nozīmē, ka, piemēram, Latgales plānošanas reģiona vadība vislabāk zina, kur ieguldīt naudu - gan izglītībai, gan ceļiem, gan ārstniecības iestādēm utt. Topošai ATR neredzu ekonomisko pamatojumu. Vienīgā sieviete, Nobela prēmijas laureāte ekonomikā Elionora Ostroma, savā laikā ir teikusi, ka arī kopienas pašas par sevi bez varas centralizācijas ir spējīgas būt pašpietiekamas un pašattīstīties. To pierāda arī gadsimtu garumā sabiedrības attīstības vēsture. Šobrīd nevis centralizācija, bet decentralizācija ir nepieciešama. Nevajag uzskatīt, ka tās lielās un masīvās ir tikai konkurētspējīgas.
Vēl viens interesants piemērs, kuram nerodu izskaidrojumu. Zināms, ka ES attiecības starp Eiropas Komisiju un dalībvalstīm tiek veidotas pēc Māstrihtas līgumā noteiktā Subsidaritātes principa, kas paredz, ka augstākstāvošās valsts institūcijas neuzņemas veikt tās aktivitātes, kuras likumdošanas kārtībā ir pilnvarotas veikt pārvaldes līmenī, tad Latvijā, nezin kāpēc, no 2001.gada 21.martā Saeimā pieņemtā “Reģionālās attīstības likuma”  4.pantā uzskaitīto Reģionālās attīstības pamatprincipu sastāva ar 2011.gada 13.oktobrī Saeimā veiktajiem šī likuma grozījumiem, ir izslēgts 6. punktā nosauktais  Subsidaritātes princips  (publiskās varas pienākumus pēc iespējas realizē tā vara, kas atrodas vistuvāk personai un spēj nodrošināt pienākumu efektīvu īstenošanu zemākā pārvaldes līmenī). Savukārt 2002.gadā 6. jūnijā LR Saeimā pieņemtajā Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā uzskaitīto Valsts pārvaldes principu sastāvā tas ir atstāts.
Kāpēc?
-Grūti man to komentēt. Acīmredzot grozījumiem “Reģionālās attīstības likumā” bija arī kāds zemteksts.  Bet, lai nodrošinātu izpratni par reģionu būtību, Latvijā ieteiktu noorganizēt konferenci un paaicināt profesionāļus (valsts pārvaldes speciālistus, zinātniekus, nozaru un reģionu pārstāvjus), piemēram, no Holandes, Zviedrijas, Somijas, Polijas, kuri nodarbojas ar NUTS2 reģioniem. To jau sen vajadzēja darīt – ja reiz netic pašmāju speciālistiem, tad varbūt ieklausītos ārvalstu profesionāļu paustajās domās, argumentos un secinājumos.
Monogrāfijā uzdevāt jautājumu - kāds liktenis turpmāk sagaida Latviju?
-Manā izpratnē problēmas ir arī valsts parādā. Piemēram, 2016.gada beigās Latvijas vispārējās valdības parāds veidoja aptuveni 10,09 miljardus eiro jeb 40,6% no IKP, bet uz vienu iedzīvotāju - aptuveni 5,1 tūkstoti eiro. Šobrīd valsts ir aizņēmusies naudu, kuras atmaksas termiņš sniedzas līdz pat  2048.gadam. Šajā laikā mums būs jāatdod milzīgas summas, plus vēl jāsedz valsts parāda apkalpošanas izdevumi. 2018.gadā valsts parāda procentu izdevumi tika plānoti 234 milj. eiro apmērā. Ko tas nozīmē? Parādu tik un tā nāksies atmaksāt, un to maksāt būs spiesti arī šo politiķu bērni un mazbērni, kuri pat vēl nav dzimuši.
Sarunu noslēdzam uz skumjas nots...
-Kas būs pozitīvs no ATR? Ekonomisko pamatojumu neredz, skolas likvidē, slimnīcas apvieno... Kur paliek Latvijas nodokļu maksātāju nauda, ja tās pat pie šādiem ekonomiskās izaugsmes tempiem valstij nepietiek? Tomēr gribas cerēt, ka reformas sagatavošanai atvēlētais laiks tiks produktīvi izmantots, piedāvātie risinājumi būs ar augstu pievienoto vērtību un tā ilgtermiņā kalpos sabiedrības interešu apmierināšanai.

“Projektu finansē/līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”