1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
28-03-2024
Vārdadienas šodien: Ginta, Gunda, Gunta

Latviet`s esmu, latviet`s būšu, latviet`s mūžam palikšu...

Latvietis mūsdienu pasaulē
Vai mēs esam atvērti pārvietošanās brīvības sniegtajām iespējām un kāda ir mūsu attieksme, saikne ar tautiešiem ārzemēs? “Tikai piektā daļa reemigrantu nav sastapusies ar adaptācijas grūtībām pēc atgriešanās Latvijā,” norāda Latvijas Universitātes profesore, pētījuma “Diasporas ieguldījums Latvijā un tā apzināšanas iespējas” līdzautore, asociētā profesore BAIBA BELA. Taujāta, kā laika gaitā klājies diasporai, kādas ir pozitīvās un negatīvās tendences, problēmas un risinājumi, profesore atzina, ka, viņasprāt, attieksme pret aizbraukušajiem mainās un paliek pozitīvāka, it īpaši pēc krīzes.

Patiesi?
-Pirms tam gan bija cilvēki, kuri aizbraucējus apsaukāja par nodevējiem. Tagad nav dzirdēts, ka kāds agresīvi izturētos, turklāt gandrīz katram ir kāds rads, draugs vai paziņa, kas atrodas ārzemēs. Kad cilvēki redz un saprot tos personiskos iemeslus, kāpēc tautieši brauc projām, viņi kļūst tolerantāki. Man liekas, ka mēs arvien vairāk novērtējam to, ka saites ar tautiešiem vajag uzturēt. Tiešām viens liels Latvijas novads atrodas ārzemēs...
Tiek lēsts, ka ap piecpadsmit procentiem no visiem latviešiem un Latvijas valstspiederīgajiem šobrīd dzīvo ārpus Latvijas...
-Tie ir lieli skaitļi, un mēs kā maza valsts nevaram atļauties pateikt: “Nē, jūs mums neesat vajadzīgi.” Skaidrs, ka ir vajadzīgi. To jau jūs redzat tepat, Latgalē. Svarīgi, lai cilvēki ir uz vietas, bet, ja nu viņi aizbrauc, tad būtiski nepazaudēt saites. Pienāks mirklis, kad, piemēram, nauda būs nopelnīta vai cilvēki sailgosies pēc mājām, radiem un draugiem, lai ir vieta, kur atgriezties, lai ir, kas viņus gaida. Pērn fakts, ka pieņēma diasporas likumu, nav tikai politisks izrādīšanās solis. Tam ir objektīvs pamats, lai saites ar diasporu koptu un uzturētu.
Nereti nelabvēļi pavīpsnā dzirdot, ka pētnieki pēta, kāpēc cilvēki aizbrauc. Viņuprāt, tas ir vairāk nekā skaidrs. Proti, pelnīt naudiņu...
-Hm... Tas, ko var redzēt, cilvēki aizbrauc ne tikai naudas dēļ. Tiesa, tiem, kuriem ir ģimenes, iespējams, brauc tikai peļņas nolūkos, lai, piemēram, varētu apmaksāt kredītus, izskolotu bērnus. Savukārt jauniešiem nauda noteikti nav dominējošais iemesls. Jaunieši naudas dēļ patiesībā ļoti reti kad aizbrauc. Viņi aizbrauc, jo vēlas apskatīt pasauli, iemācīties valodas, iegūt jaunas zināšanas, pieredzi un draugus, kā arī būt neatkarīgiem no vecākiem. Un tikai tad seko nauda. Ko dod šie pētījumi? Piemēram, pētījums pirms diviem gadiem liecināja, ka daudzi, kuri domā par iespējamo atgriešanos, nemaz īsti nezina, kā Latvijā atrast darbu. Informācija, kas pieejama Nodarbinātības valsts aģentūrā, pārsvarā ir par maz apmaksātām un maz kvalificētām darbavietām. Varbūt esat dzirdējuši par sociālo uzņēmumu “Your Move”, kas palīdz atrast labi apmaksātu darbu?
Vai valsts politikai nav arī jābūt atbalstošai šajā jomā?
-Protams, un par to valsts iestādes sāk piedomāt. Arī Nodarbinātības valsts aģentūra domā, kā piesaistīt sludinājumus uz kvalificētiem speciālistiem un kvalificētām darbavietām. Arī reemigrācijas koordinatorus Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ieviesa lielā mērā tāpēc, ka pētījumi parādīja, ka cilvēkiem ir grūti atrast vai saprast to informāciju, kas viņiem nepieciešama. Īstenībā tā informācija jau ir - visādās mājaslapās izmētāta. Jautājums, vai ir pacietība to meklēt? Bieži vien tā uzrakstīta administratīvajā vai Ministru kabineta noteiktajā valodā, kas cilvēkiem patiesībā neko nepalīdz. Reemigrācijas koordinatori vienu gadu pastrādāja, un izrādījās, ka tas attaisnojas. Tagad ministrija no iekšējiem resursiem atrada naudu, lai šo projektu turpinātu saprotot, tas ir vērtīgi.
Kādā no intervijām Jūs atgādinājāt par daudz kur dzirdēto: “Cilvēki citās valstīs ir smaidīgāki un draudzīgāki.” Vai, atbraucot mājup, jāpiedzīvo kultūršoks, redzot īgnas sejas, atgrūdošu attieksmi?
-Situācija mainās, kaut gan joprojām nākas dzirdēt stāstus par drūmām sejām.
Vai taisnība, ka 40% atkal kravā koferus un atgriežas ārzemēs?
-Tie ir 2016.gada pētījuma skaitļi. Un tie nav veci skaitļi, šī tendence vairāk vai mazāk saglabājas.
Kāda ir recepte, lai situāciju mainītu?
-Pirmkārt, gribētos uzsvērt, ka līdz ar neatkarību mēs ieguvām arī pārvietošanās brīvību. Tas īstenībā ir pluss, jo neesam kā dzimtcilvēki, kas iesprostoti aiz dzelzs aizkara. Redzēt pasauli un apgūt citu pieredzi ir svarīgi. Starptautiskie migrācijas pētījumi liecina,- ja vēl pirms 20-30 gadiem pārsvarā aizbrauca cilvēki ar zemāku izglītību, ar zemākām algām, tad mūsdienās pieaug augsti kvalificētu cilvēku migrācija. Nav tik traki, ka aizbrauc un atbrauc. Svarīgāk ir tas, lai neaizbrauc pavisam un neatgriežas. Receptes nav.
Kā nav? Zinātniekiem nav?
-Nu teiksim tā,- acīmredzot atalgojumu līmenis un dzīves kvalitātes līmenis vai dzīves iespēju līmenis ir noteicošs. Tomēr pētījumi liecina, ka visi, kas atgriežas, lielākoties atgriežas nevis naudas dēļ, bet tāpēc, ka viņiem kaut kā pietrūkst... Radu, draugu, valodas, dzimtenes. Tie drīzāk ir emocionāli un ģimeniski iemesli, nevis nauda. Tomēr nauda ir svarīga, lai pēc atriešanās paliktu. Būtiski, ja Latvijā atrod pietiekami labi apmaksātu darbu, tad projām neraujas. Neaizmirsīsim, ka rietumos dzīves dārdzība un izmaksas ir daudz augstākas. Un tad tas tīrais ieguvums, ja ir labi apmaksāts vai pietiekami labi apmaksāts darbs šeit, kas nemudina doties projām.
Kādā no intervijām izskanēja informācija, ka ilgstošā laika posmā Īriju atstājuši apmēram 10 miljoni emigrantu, kuri tagad veido vairāk nekā 70 miljonus lielu diasporu. Pētījumā ir minēts, ka kopš 2004.gada Īrijas valdība Emigrantu atbalsta programmai atvēlējusi 158 miljonus eiro. Komentējot šos skaitļus, jūs savulaik teicāt, ka Latvijai jāatrod savs modelis. Kā veicas meklējumos?
-Īrija ir īpaša. 19.gadsimtā ar to kartupeļu badu izbrauca miljoniem īru. Tagad uzskata, ka ārpus Īrijas īru ir vairāk nekā pašā Īrijā. Viņiem ir cits mērogs, un tie miljoni, kurus iegulda diasporā, ar uzviju atnāk atpakaļ. Mums nebūs gluži tā...
Kā motivēt diasporu nezaudē saikni ar dzimteni?
-Galvenais nezaudēt savu identitāti. Pētījumi liecina, ka bērni asimilējas ārprātīgā ātrumā. Īstenībā tagad, ko redzam par reemigrantiem runājot, daudzi atgriežas tajā brīdī, kad bērni ir piedzimuši vai viņiem jāsāk iet skolā. Viņi redz, cik ātri bērni zaudē latviešu valodu. Pirmie pētījumi man ir par diasporu pēc Otrā pasaules kara. Var redzēt, kā modelis atkārtojas. Vienā brīdī bērni paziņo: “Mamma, tu te viena pati runā šitādā dīvainā valodā. Es nerunāšu vairāk latviešu valodā.”
Kāda ir tendence – pozitīvā vai negatīvā virzienā?
-Ja pēc krīzes divi gadi bija ar lielu izbraukušo skaitu, tad tagad tomēr tas samazinās. Šobrīd tas ir nostabilizējies, šķiet, plus-mīnus 17 000. Pozitīvi tas, ka atbraucēju skaits iet uz augšu. Gatavojoties ekspedīcijai ar Janīnu Kursīti, paskatījos iedzīvotāju dinamiku Preiļu un Līvānu novados. Tur arī ir līdzīgi – ap simts katru gadu aizbrauc, tomēr ļoti daudz arī atgriežas.
Priecē, ka jaunieši, kuri strādā ārzemēs, nereti laulājas un precas Latvijā...
-Tas ir diasporas tūrisms, kad brauc šeit precēties, svinēt lielās dzimšanas dienas.
Diasporas naudas pārvedumi uz Latviju, pēc Latvijas Bankas aplēsēm, 2017.gadā sasniedza 818 miljonus eiro...
-Diasporas ieguldījums ir reāls un iespaidīgs. Cilvēki aizbrauc, nopelna naudu, iegādājas šeit īpašumus, uztur vecos īpašumus, nomaksā nekustamā īpašuma nodokli utt. Tāpat medicīnas tūrisms. Daži pārmet, ka tautieši atbrauc, lai saņemtu lētus medicīniskos pakalpojumus. Nav jau tā, ka viņi iet tikai pēc valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Viņi iet pie maksas ārstiem. Plašākā mērogā būtu vairāk jādomā, kā veicināt sadarbību un pieredzes apmaiņas programmas, tostarp kontaktu apmaiņu arī zinātnē.
No pētījuma izriet, ka zinātnē 82% diasporas zinātnieku saskata sadarbības iespējas ar zinātniekiem Latvijā, bet tikai 51% šādu sadarbību pēdējo divu gadu laikā ir īstenojuši, turklāt tikai 14% bijusi cieša sadarbība...
-Varētu būt labāk. Sociālās un humanitārās zinātnes saites ir diezgan ciešas, lielā mērā pateicoties tam, ka ir Baltijas studiju konferences divos gados reizi Eiropā un Amerikā kopš 1967.gada. Tur ir satīklojušies diasporas zinātnieki, kuriem pēc neatkarības atgūšanas pievienojās arī Latvijas zinātnieki. Saites ir labas, turklāt tur ir liels potenciāls. Jāatzīst, ka viens otrs Latvijas zinātnieks nereti jūtas apdraudēts konkurences dēļ. Bet tas jau ir labi...
Baidāmies izjaukt savu komforta zonu?
-Gribētu domāt, ka tā ir dominējošā tendence.
Gribētu, bet kā ir?
-Redziet, tādas aptaujas, ko Latvijas zinātnieki domā, īsti nav. Tur, protams, ir risks, ka, uzdodot konkrētus jautājumus, saņemsiet vēlamo atbildi, nevis īsto. Tas mums ir nākotnes plānos - noskaidrot, vai diasporas zinātniekiem ir pamats domāt, ka Latvijā ir noslēgta kliķe, kas citus nelaiž iekšā. Domāju, tik traki nav.
Vai valstij talantīgākajiem jauniešiem nevajadzētu piešķirt mērķstipendijas, lai studētu izcilākajās pasaules universitātēs un pēc tam viņi atgrieztos dzimtenē?
-Valstī, šķiet, nav šādas atbalsta politikas. Stipendijas var saņemt no mecenātiem. To noteikti vajag. Piemēram, Ķīna, Japāna un citas Āzijas valstis iegulda lielu naudu, lai viņu talantīgie jaunieši studētu izcilās pasaules augstskolās. Svarīgi, lai talanti nonāk visauglīgākajā augsnē, kas var iedot vislielāko intelektuālo atspērienu dzīvē. Tas atkarīgs no politiskās gribas, jo Latvijā tā lielā problēma ir tuvredzība domāšanā. Teiksim tā,- ko var ātri pārdot, lai fiksi dabūtu naudu. Principā ieguldījumi izglītībā atmaksājas ar 10, 15 un 20 gadu nobīdi. Tomēr tās valstis, kuras vēlas dabūt inovāciju izrāvienu, pie tā piestrādā. Ja Latvijā pamatizglītības līmenī varbūt ir pārmaksāts, tad augstākās izglītības līmenī ir viens no zemākajiem finansējumiem, kā Pauls Stradiņš saka: “Zinātnes līmenis ir daudz par labu, cik naudas tam atvēl valsts.”
Pētījumā “Diasporas ieguldījums Latvijā un tā apzināšanas iespējas” ir atsauce uz 2016.gadā veiktu aptauju, kurā tikai 43% Latvijas iedzīvotāju piekrita, ka ārzemēs dzīvojošie latvieši varētu dot nozīmīgu ieguldījumu Latvijas attīstībā...
-Tas jau ir labi. Nesen starptautiskajā pētījumā secināts, ka tikai 12% tic zinātnei. Pērn pētījumā par diasporas ieguldījumu dažādās valstīs sapratu, cik dažādi var būt sadarbības tīkli, kanāli un veidi.
Kas vēl pārsteidza?
-Tas, ka ir tik maz, ko izmērīt. Zinātniekiem vajag visu izmērīt. Pasaulē ir bagātas valstis, kurām ir lielākas diasporas un lielāki resursi, tomēr ar diasporas ieguldījumu mērīšanu tās neaizraujas. Tas, iespējams, ir pārāk dārgi un laikietilpīgi.
Kā pārliecināt, piemēram, onkuli-skeptiķi, kurš nenovērtē diasporas ieguldījumu savā dzimtenē?
-Onkulim ieteiktu izskolot bērnus labā Eiropas augstskolā. Viņi atgriezīsies un sāks kādu darbu, kuru bez aizbraukšanas nebūtu ne sākuši, ne izdarījuši. Nu, labi, varēja pelnīt šeit minimālo algu vai aizbraucot pelnīt labu algu, uzturēt Latvijā māju, maksāt nekustamā īpašuma nodokli, atbraukt reizi gadā ar visu ģimeni un kārtīgi atpūsties.
Kas jādara, lai nepazaudētu saikni ar tautiešiem ārvalstīs?
-Jāatbalsta jau esošās saites, kas ir. Tāpat ir ļoti jāatbalsta bērnu izglītība, veidojot bērnu skoliņas, kur iespējams apgūt un pilnveidot latviešu valodu.
Kam, Jūsuprāt, tas ir jāfinansē?
-Latvijas valstij... Ja cilvēkam tur ir vairāki bērni un algas tur arī vairs nav kosmiskas, tad viņiem grūti, lai nezaudētu dzīves kvalitāti, apmaksāt skolu, skolotājas darbu un transporta izdevumus. Daudzās valstīs, tostarp arī Latvijā, to sāk darīt - organizēt bērnu vasaras nometnes. To ir vērts atbalstīt, kad bērni 2-3 nedēļas dzīvo Latvijā, runā dzimtajā valodā. Tāpat vajag regulāri sarakstīties ar saviem radiem un draugiem ārzemēs, aicināt viņus ciemos un braukt ciemos pie viņiem. Lūdzu, runājiet ar saviem bērniem latviski! Pieļauju, ka daļa jaunās diasporas ir apvainojusies uz Latvijas valsti.
Kāpēc?
-Kaut kas šeit, lai atgrieztos, nav nodrošināts. Darbavietu ir tik, cik ir. Ekonomikas uzrāvienu bez labas izglītības uztaisīt tomēr nevar.
Kādu iemeslu dēļ cilvēki atgriežas?
-Tā ir Latvijas daba, kas ir tīra. Otrkārt, novērtē pārtiku. Treškārt, mierīga vide, drošība bērniem. Ceturtkārt, ārpusskolas aktivitāšu iespējas.
Kāpēc diaspora ir vērtība?
-Protams, tā ir vērtība. Baidos būt banāla, tomēr uzskatu, ka katrs latvietis ir vērtība, lai arī kur viņš būtu. Vērtība ir arī tādā ziņā, kā Krišjānis Valdemārs, veidojot jūrskolas, teica: “Latviešiem jābrauc pasaulē!” Tagad arī braucam... citādā veidā apgūt zināšanas. Tiesa, ne viss svešais mehāniski ir jāpārņem. Jāpaņem labais. Cēsis ir viens no pozitīvajiem piemēriem. Cēsu pašvaldība aktīvi apzina pasaulē esošos cēsiniekus. Tas ļauj cēsiniekam tālumā sajusties Latvijā vajadzīgam. Nereti cilvēki saka, ka nejūt, ka Latvijai ir vajadzīgi. Attieksme ir viens no iemesliem, kāpēc atbraucot izvēlas aizbraukt. Jāmaina domāšanas paradums.
Kā veicināt šo procesu?
-Runājot, diskutējot un labos piemērus popularizējot.
Vai zinātniekiem diasporas jautājumā ir vēl ko pētīt?
-Ļoti daudz ko. Gribētos īstenot izmaiņu nesošu projektu – nevis pētīt, piemēram, sadarbību, bet uzreiz to arī veidot. Tas ir lēnāk un grūtāk, bet, iespējams, radīs reālas pārmaiņas. Šobrīd uzsākām pētīt talantu migrāciju.
Kādi ir pirmie secinājumi?
-Tā ir saucamā plūstošā jeb pārrobežu migrācija. 15-17% emigrantu ir tādi, kas intensīvi ceļo starp Latviju un ārvalstīm. Piemēram, trīs nedēļas ir Islandē un divas - Latvijā. Negaidiet, ka kaut kāds jums kaut ko atnesīs. Pārsteidz stāsti, ka, piemēram, Īrijā godprātīgi strādā, bet, atgriežoties Latvijā, dzer uz nebēdu.
Kāds iemesls?
-Nezinu. Katram ir jāatrod savas laimes formula. Par cilvēku aizbraukšanu nevajag krist panikā. Vairāk jādomā, ko mēs šeit varam darīt, lai, cilvēkam atgriežoties, vide ir tāda, kas neatstumj, lai gribas atgriezties. Arvien vairāk cilvēki novērtē to labo, kas Latvijā ir. Tāpat mums jānovērtē tas, ka no 190 valstīm attīstības ziņā esam pirmajā piecdesmitniekā. Mēs nevaram ātri ielēkt attīstītajā kapitālismā no vēlīna sociālisma.
Ko ieteiktu latgaliešiem?
-Lepoties ar dzimto pusi un ieguldīt spēku un enerģiju, to kopjot un uzturot, arī latgaliešu valodu. Otrkārt, jo mazāk cilvēku, jo ekonomikai grūtāk attīstīties. Katram par to jādomā, jo no malas klāt neviens neko nenesīs. Negaidiet Laimes lāci!

Cik viegli vai grūti saglabāt latvisko identitāti?

 

Martā par Eiropas Latviešu apvienības (ELA) jauno vadītāju ievēlēja Elīnu Pinto. Jautāta, kādi ir ELA nākotnes plāni, darbības virzieni, E.Pinto atgādināja, ka Eiropas Latviešu apvienība šajos gados sasniegs cienījamo 70 gadu slieksni un šobrīd jau pulcē 25 aktīvas latviešu biedrības Eiropā - no Norvēģijas līdz Spānijai un Gruzijai.

Kopš marta Jūs esat Eiropas Latviešu apvienības (ELA) vadītāja. Kādi ir nākotnes plāni, darbības virzieni?
-Lēšam, ka Eiropā ārpus Latvijas dzīvo ap 250 tūkstoši Latvijas cilvēku, kas ir gandrīz tikpat, cik visā Latgalē. Atbalstām šo biedrību savstarpējo pieredzes un informācijas apmaiņu, sadarbību. Vienlaikus ELA aktīvi pārstāv šo “piekto novadu” arī Rīgas iestāžu gaiteņos, un esam ieguvuši labus sadarbības partnerus gan Rīgā, gan reģionos - iestādes, nevalstiskās organizācijas, medijus, uzņēmējus. Tas nozīmē, ka ELA uzdevums ir rosīgi darboties gan ar skatu uz Latviju, gan pašā diasporā, lai tuvinātu mūsu cilvēkus Latvijai un iesaistītu pēc iespējas daudzus kopīgās aktivitātēs, kuru motīvs ir Latvija un latviešu valoda.
Strādājam trīs galvenajos virzienos: identitāte, kas ietver latviešu valodu, latvisko izglītību un kultūras kopšanu; ieguldījums - kas ietver ārvalstīs dzīvojošo Latvijas uzņēmēju, nozaru profesionāļu, zinātnieku, pētnieku un studentu sadarbību, arī atbalstu Latvijas uzņēmēju eksporta veicināšanai, un, protams, reemigrācijas izvēļu atvieglošanu; un trešais darba virziens ir iesaiste, kas skar diasporas dalību vēlēšanās, biedrību un mediju darba stiprināšanu, jauniešu līdzdalību norisēs.
Kas tautiešus ārzemēs mudina sanākt kopā, risināt problēmas?
-Visbiežāk cilvēki pulcējas, lai kopā dziedātu, dejotu, baudītu kinofilmas vai sporta mačus - jo tas ļauj izjust to vienojošo kultūrstīgu, latvisko estētiku, arī humoru, un izjust lepnumu par mūsējo sasniegumiem. Ļoti daudzi iesaistās latviešu biedrību darbā, vēloties bērniem kopš mazotnes dot iespēju apgūt latviešu valodu. Latvietim patīk sanākt kopā pozitīvās lietās, bet problēmas risinām vienatnē vai purpinot sociālajos tīklos. Tas gan nereti liedz kopīgiem spēkiem veidot pozitīvas pārmaiņas. Varbūt arī tāpēc dažbrīd saskārāmies ar pretestību vai neizpratni, Eiropas Latviešu apvienībai uzņemoties ar valdību un Saeimu risināt ne tik vienkāršus, bet diasporai svarīgus jautājumus, kas saistīti ar nodokļiem, pensijām, dzīvesvietas deklarēšanu. Bet gandarījumu dod apziņa, ka šis ieguldītais brīvprātīgais darbs izdošanās gadījumā atvieglo ikdienas saikni ar Latviju; turklāt mums ir izdevies arī ieviest tādus jauninājumus (piemēram, vienkāršota pasta balsošana pašvaldību vēlēšanās), kas varēs būt noderīgi arī Latvijas novadiem.
Man šķiet svarīgi arī labāk iesaistīt kopējā sadarbībā tos Latvijas cilvēkus ārzemēs, kuru dzimtā valoda nav latviešu, bet gan krievu, ukraiņu, poļu vai cita. Latvija mūs vieno, un ir vērts radīt atvērtu vidi kopīgu ieceru īstenošanai. Tas nozīmē, ka biedrībām ir svarīgi dažādot savu darbu - tradicionālās kultūras aktivitātes bagātinot ar sportu, kino, profesionāļu tīklošanos, talkām, kas piesaista mūsu cilvēkus neatkarīgi no dzimtās valodas. Tāpat 18.novembra svētki ir ļoti vienojoši un saliedējoši. Kad vadīju Luksemburgas latviešu biedrību, šī pieeja palīdzēja mums iesaistīt savās aktivitātēs lieliskus cilvēkus no Latvijas, kas sākotnēji nebija jutušies gaidīti vai ieinteresēti “latviešu lietā”.
Cik viegli vai grūti saglabāt latvisko identitāti un kā to vislabāk izdarīt?
-Man ļoti patīk jūsu laikraksta nosaukums - “Vaduguns”. Var teikt, ka arī latviskās piederības sajūtas saglabāšanai ir svarīga vaduguns - kad pat no liela attāluma, arī dzīves līkločos redzam Latviju kā mūsu vecāku, mūsu pašu un mūsu bērnu zemi. Savu piederību Latvijai, latviskajam katrs varam apliecināt gan lielākās, gan pavisam mazās lietās - kaut vai ar piespraudīti Latvijai nozīmīgās dienās vai, vēl labāk, ar kādu pozitīvu darbu dzimtās vietas labā. Ja Latvijā latviskais ir visapkārt, pat gaisā, ko elpojam, ārzemēs tajā ir jāiegulda laiks un enerģija - kaut vai, piemēram, lai bērni apgūtu un iemīlētu latviešu valodu visā tās krāsainībā. Man pašai jauktā ģimenē aug četrgadīga meitiņa un piecgadīgs dēliņš, un ļoti daudz laika pavadām, lasot grāmatiņas un komiksus latviski, braucot pie brālēniem un māsīcām Latvijā un galvenais, sarunājoties un spēlējoties latviski - vecākiem, kuri ir aizņemti, ne vienmēr tam pietiek spēka un laika. Bet tas ir tā vērts - dzirdēt savu bērnu raiti sarunājoties ar vecvecākiem un stāstot anekdotes latviski.

Zinātnieki secina, ka bērni ārzemēs ārkārtīgi ātri aizmirst dzimto valodu. Kas, Jūsuprāt, būtu jādara lietas labā? 

-Svarīgākais ir vecāku izpratne par to, ka valoda ir vērtība, un arī metodisks padoms, kā pareizāk ģimenē kopt latviešu valodu daudzvalodīgā vidē. Tieši vecāku attieksme un ieguldītais laiks un pūliņi nosaka to, cik labi bērni pratīs valodu. Svarīgi ir arī paplašināt diasporas skoliņu darbu un atbalstīt tās ar pielāgotiem mācību materiāliem, tāpat kā attīstīt tālmācības un skolēnu apmaiņas programmas, lai dotu tuvāku un tiešāku saskari ar latviešu valodas vidi.

Skeptiķi nereti kritizē aizbraucējus pārmetot, ka izpaliek nodokļi. Ko Jūs viņiem atbildētu? Vienlaikus Latvijas zinātnieku pētījums apliecina, ka daudzi ārvalstīs dzīvojošie būtu gatavi palīdzēt un iesaistīties vairāk, nekā viņi to dara šobrīd... 

-Saprotu gan šo kritiku, gan arī cienu katra cilvēka brīvību izvēlēties, kur dzīvot. Jo patiesībā gan vieni, gan otri tiecas pēc labākā. Latvijai šobrīd tiešām ir svarīgs katrs nodokļu cents, jo tikai no tiem mēs spēsim celt algas, uzlabot veselības aprūpi, mazināt nedrošību, un tas ir svarīgi arī diasporai, jo mums Latvijā dzīvo tuvinieki, un tas palīdzēs arī pašiem pieņemt lēmumu par atgriešanos. Tāpēc arī valsts iegulda līdzekļus reemigrācijas veicināšanā - jo tas var atvest mājup cilvēkus, kas atkal aprūpēs dzimtās mājas, strādās vai arī ieguldīs tepat savu ārvalstīs nopelnīto pensiju. Tomēr jāapzinās, ka visi nekad neatgriezīsies, un arī promesot liela daļa iegulda savus līdzekļus Latvijā - sūtot naudu saviem vecākiem un tuviniekiem gan iztikai, gan zālēm, gan izglītībai, gan arī pērkot Latvijas preces un pakalpojumus vai ziedojot. Svarīgi ir motivēt ārvalstīs dzīvojošos profesionāļus, uzņēmējus, zinātniekus sadarboties ar Latviju, lai sekmētu eksportu, piesaistītu investīcijas un inovācijas. Ar to arī strādājam.

 

Nereti izskan atziņas, ka ārzemju latvieši ārzemēs ir apvainojušies uz Latvijas valsti un valdību. Vai tas atbilst taisnībai?
-Patiesībā jau tādas vienas diasporas nemaz nav. Esam tik dažādi kā pati Latvija un tās sarežģītā vēsture. Līdz ar to nevar vispārināt par diasporu - tajā ir gan vēl uz Brazīliju emigrējušie veclatviešu pēcteči, gan trimdinieki un viņu ģimenes, gan jauni, apsviedīgi profesionāļi, gan darba cilvēki. Patiesība ir tajā, ka smagās ekonomikas krīzes laikā vai tās dēļ aizbraukušie cilvēki bieži Latviju atstāja, izmisuma dzīti, un tas atstājis tādu pat rūgtumu kā Latvijā palikušajos - jo šis bija smags trieciens gan daudziem personiski, gan mūsu sabiedrībai un valstij kopumā, un vēl tagad jūtamas krīzes sekas. Taču ikdienā tiekoties ar cilvēkiem gan diasporā, gan Latvijā, es redzu arī to sīkstumu un apņēmību, kāda mūsos slēpjas un ir ļāvusi daudziem atsperties. Un tad, kad cilvēks iegūst drošības sajūtu par savu un bērnu nākotni, jau raugāmies uz dzīvi un arī uz savu valsti pozitīvāk. Darbojoties latviešu biedrībās, satieku daudz ļoti gaišu, darbīgu un radošu cilvēku, kam Latvija ir mīļa un tuva.
Kā un vai Latvijas valstij būtu jāatbalsta sava diaspora?
-Es sacītu, ka tas ir vairāk sadarbības jautājums. No valsts puses ir svarīgi nešķiesties, bet gan skaidri saprast, kuras ir visas Latvijas stratēģiskās intereses, un tajās arī ieguldīt gan Latvijā, gan diasporā - kur vēl jo svarīgāka ir arī pašu diasporas cilvēku līdzdarbošanās un līdzieguldījums. Piemēram, latviešu valodas saglabāšana, izglītība ir viens no Latvijas būtiskajiem stūrakmeņiem, un te ir ļoti augstu novērtējams valsts sniegtais atbalsts diasporas skolu darbībai (sedzot mācību materiālu iegādi, arī telpu īri vai apdrošināšanu, skolotāju tālākizglītošanos) - savukārt vecāki no savas puses ar mācību maksu atbalsta pārējo izmaksu segšanu. Vērtīgs ir arī atbalsts kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, bērnu un jauniešu saiknes saglabāšanai ar Latviju, piemēram, nometnēm, kas ļauj iepazīt Latviju kā mūsdienīgu, zaļu un radošu zemi. Kādreiz, piemēram, Ārlietu ministrijas sniegtais atbalsts ar telpām vai nelielu sēklas naudu ir būtisks tam, lai darbu varētu sākt skoliņas un biedrības, kas pēc tam izaugs spēcīgākas un darbosies ar pozitīvu atdevi. Visās jomās arvien svarīgāk ir tas, lai diasporā mēs labāk pašorganizētos, stiprinātu arī savu biedrību finansiālo neatkarību un darbotos kā sadarbības partneri Latvijai vai pat kā tās atbalsta komanda. Ļoti daudzi cilvēki un organizācijas diasporā iegulda labdarībā ziedojot.
Kad un vai cilvēki plāno atgriezties Latvijā? Kā un vai mudināt emigrējušos tautiešus atgriezties?
-Katram no mums dzīvesstāsts ir atšķirīgs, un dažādi ir arī motīvi, kāpēc palikt ārzemēs vai atgriezties. Līdz ar to svarīgāk par kampaņveidīgiem mājup aicinājumiem ir mazināt praktiskos vai birokrātiskos šķērsļus tiem, kuri izvēlējušies atgriezties. Jēdzīgi ir arī nenoklusēt pozitīvos atgriešanās stāstus, kas palīdz izlemt. Svarīgi ir parādīt diasporas jauniešiem studiju un prakses iespējas Latvijā. Redzam, ka visbiežāk atgriezties vēlas jaunas ģimenes, kuras grib bērniem dot iespēju izaugt latviskā vidē, kā arī pensionāri, kuri nopelnījuši nelielu papildinājumu savai Latvijas pensijai un vēlas ar šo nelielo drošības spilvenu vecumdienas pavadīt Latvijā.
Jaunākais diasporas pētījums liecina, ka tautieši, atgriežoties Latvijā, piedzīvo adaptācijas problēmas... Un ģimenes, kuras domā par atgriešanos Latvijā, vērtē, kāda izglītība būs pieejama bērniem. Kā tas izskatās reemigrācijas kontekstā?
-Pārcelt visu savu dzīvi var būt sarežģīti pat no Balviem uz Rīgu vai Liepāju, kur nu vēl pēc ilgāka laika, kas pavadīts citā vidē - ar citām savstarpējās saskares paražām, cita veida administratīvo vai biznesa kultūru, bērniem cita veida skolās. Līdz ar to pat tad, kad atgriešanās dzinulis ir milzīga vilkme mājup, ilgas pēc dzimtā stūrīša un valodas, iekļaušanās ikdienas sadzīvē var nebūt viegla. Īpaša rūpe man ir par bērniem - šeit ir svarīgi stiprināt atbalstu ne tikai valodas prasmju apguvei, bet arī visas ģimenes psiholoģiskai sagatavošanai un atbalstam pēc atgriešanās. Lielais risinājums būtu mūsdienīgas iekļaujošas izglītības vides veidošana Latvijas skolās, kas spēj tikt galā ar bērnu dažādību un pielāgoties bērna vajadzībām, lai tās būtu saistītas ar invaliditāti, kādām citām grūtībām vai īpatnībām. Bet pagaidām reemigrējušajām ģimenēm tiešām ir svarīgs skolu atbalsts - jo diezgan daudz reemigrējušo pēc gada dodas atkal uz ārzemēm tieši tāpēc, ka bērni nav varējuši pielāgoties skolām. Svarīgi būtu arī veidot neformālu atbalsta tīklu bērniem - piemēram, mentoru veidā, un tā var būt arī pašas skolas iniciatīva, kas nemaksā neko, tikai pleca sajūtu.
Kāda ir recepte, lai stiprinātu saikni ar tautiešiem ārvalstīs? Ko šajā aspektā varētu darīt Latvijas mediji?
-Latvijas medijiem ir ļoti svarīga loma tajā, kā diaspora saskata Latviju - jo, dzīvojot ārzemēs, tieši mediji, īpaši digitālie, ļauj cilvēkam spriest par kopējo gaisotni, darba iespējām, politikas norisēm. Lasot medijos par daudzajām nebūšanām, mēs nevaram iziet savā mežmalā ievilkt krūtīs tā svaigumu un mieru, kas ļauj izjust Latviju dziļāk par mediju virsrakstiem un skandāliem. Vienlaikus arī pārlieka salkanība nepalīdzēs - mediju objektivitāte ir svarīga arī tāpēc, lai cilvēkiem, kas vēlas atgriezties, būtu arī reālistiska izpratne par to, kas notiek valstī un viņu novadā - lai nebūtu vilšanās. Rezumējot: medijiem, tostarp reģionālajiem un pašas diasporas medijiem, ir būtiska loma tajā, kā diaspora vērtē Latviju un kā cilvēki Latvijā vērtē diasporu.
Pētnieki ir vienisprātis, ka jāstiprina izpratne, ka katrs Latvijas iedzīvotājs ir vērtība un globalizācijas apstākļos var līdzdarboties Latvijas veidošanā, lai kurā pasaules malā dzīvotu...
-Domāju, ka šis ir viens no pamatmotīviem mums visiem. Kā pāriet no šķeļošiem pretnostatījumiem “zobs pret zobu” uz saliedējošo “plecu pie pleca” izjūtu. Šodien jau gandrīz katram no mums ir kāds tuvinieks, kurš dzīvo ārpus Latvijas. Līdz ar to vairs nav tik vienkārši norobežoties vai dusmoties uz “aizbraucējiem – nodevējiem”, jo diasporai ir mūsu draugu un radinieku seja. Labāk ir darboties kopā.

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.