Piemin komunistiskā genocīda upurus

Pie izsūtītā Staņislava Cunska mājas Borisovā. Novadpētniece Maruta Brokāne atzina, ka, lasot Staņislava lietu, redzējusi vīziju, kā St.Cunskis tiek aizvests projām no mājām: “Atnāca svešie vīri ar plintēm rokās, deva laiku savākties. Staņislavs, manuprāt, noņēma cepuri, zemu paklanījās savai zemei un devās nebūtībā. 1943.gadā viņa vairs nebija...”

“Lai neatkārtotos.” Prāvests Guntars Skutels pie bijušās Vecumu dzelzceļa stacijas neslēpa, ka pagātni parasti cenšas neapraudāt un necilāt: “Bet ir izņēmumi, un šis ir tas izņēmums. Mēs pulcējāmies nevis tāpēc, lai raudātu, bet lai atcerētos un lai tas neatkārtotos.”

Pie jaunākās atceres vietas. Rita Gruševa pie piemiņas plāksnes meža darbiniekiem Viļakā sprieda, ka, iespējams, šī nebūs pēdējā vieta, kur pieminēsim vēstures līkločus. “Šo plāksni atklājām tikai pirms gada,” viņa atgādināja.  

Pie bijušās Žīguru dzelzceļa stacijas. Viļakas Novada muzeja direktore Rita Gruševa atzina, ka katru gadu paliek arvien mazāk un mazāk cilvēku, kuri var pastāstīt par traģiskajiem notikumiem pirms 68 gadiem. Savukārt novadpētniece Maruta Brokāne atgādināja, ka Žīguri savulaik bija vieta, kur sagaidīja un pavadīja vilcienus: “Tik tiešām Žīguri ir vieta, kas dzimusi, pateicoties dzelzceļam. Tā ir ne tikai kā maģistrāle caur ciematu, bet arī maģistrāle cilvēku dzīvēs, jo ietekmēja gan viņu darbu, gan mācības. Arī melnie datumi negāja secen Žīguriem. Piemēram, izsūtītā mežsarga Elmāra Gailīša lietā rakstīts, ka kratīšanā izņemta tahta, krēsli, galds, 8 dakšiņas, 8 naži. Lasot šos protokolus, šķiet, ārprāts, ka fiksētas pat dakšiņas...”   

Piemin izsūtītos un kritušos meža darbiniekus. Žīguru meža muzeja vadītāja Anna Āze atgādināja, ka dzelzceļa darbinieki bija tie, kas pirmie uzzināja par plānoto cilvēku izsūtīšanu: “Viņi bija arī tie, kuri brīdināja citus, tostarp meža darbiniekus.”  

Viens no tā laika lieciniekiem. Rugājos izsūtītos pieminēja to dienu aculiecinieks Nikolajs Priedītis, kurš pastāstīja, ka viņu arestēja 11 gadu vecumā, kad atradās ganos: “Vīrs, kurš mani arestēja, pēc neilga laika kopā ar jaunāko brāli pazuda bez vēsts. Kara lidmašīna uz viņiem, kas dzina konfiscētās govis, uzmeta bumbu.”

Vecumos. Sliežu vairs nav, bet atmiņas, kā uzsvēra klātesošie, nekur nezudīs.

Vēsture ir jāzina. Arnita Garā, kura atceres pasākumā Rugājos spēlēja saksofonu, sprieda, ka vēsture noteikti ir jāzina: “Mums jāsaka PALDIES tiem, kuri cīnījās par brīvu Latviju!”

Atceres brīdis Rugājos. Rugāju Novada muzeja vadītāja Velga Vīcupa pastāstīja, ka Rugājos šobrīd dzīvo divi cilvēki, kurus izsūtīja 1941.gada 14.jūnijā: “Tā ir Margarita Stradiņa un Nikolajs Priedītis.” Tāpat V.Vīcupa atklāja, ka, sazinoties ar Margaritu, viņa teikusi: “Pārdzīvots ir daudz. Zaudēts ir viss – mājas, dzimtene, ģimene. Uz tēva kapa Pokratas kapos viņa uzlikusi pieminekli ar vārdiem: “Es sapni par Dzimteni pagalvī likšu.””