1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
28-03-2024
Vārdadienas šodien: Ginta, Gunda, Gunta

Katra svētdiena kā svētku diena

 

 

Dauna sindroms, dažāda veida cerebrālie traucējumi, garīgā atpalicība, insulta izraisītās sekas – tās ir tikai dažas no smagajām diagnozēm, ar kādām sirgst Balvu teritoriālās invalīdu biedrības biedri. Taču tas nenozīmē, ka tādēļ viņi sēž mājās četrās sienās un sūrojas par dzīvi. Nē! Jau sesto gadu ik svētdienu treneres Ilutas Balules vadībā paši centīgākie no viņiem sanāk profesionālās un vispārizglītojošās vidusskolas lielajā sporta zālē, lai kopā pavingrotu, trenētu gribasspēku un audzinātu sevī sportisko garu. Tagad viņi to varēs darīt ar divkāršu prieku, jo gada nogalē notikušajās pirmajās Ziemeļlatgales Lūgšanu brokastīs tika pieņemts lēmums saziedotos līdzekļus novirzīt Balvu invalīdu biedrībai sporta inventāra iegādei. Pateicoties šai iniciatīvai, vēl viens mazais sapnītis piepildījies un nu visi var sportot ar jaunu spēku un iedvesmu.


Iesildīties, marš! Pagājušās ceturtdienas rītā pie Balvu Bērnu un jauniešu centra sastopam bariņu jautri čalojošu sieviešu. Izrādās, kā allaž labā noskaņojumā, te sapulcējušās dažāda vecuma nūjotājas. Pavisam nesen viņas saņēmušas jaunas nūjas, tādēļ steidz tās iemēģināt. Taču, pirms doties ierastajā maršrutā pa Lāča dārzu, atbildīgā par nūjošanu Terese Gruzdule (otrā no kreisās) visām liek iesildīties. Tas nekas, ka dažas kundzītes atrunājas,- to izdarījušas, jau nākot līdz jauniešu centram. Ja liek, tad jādara.


Sveiki, mani mīļie! Ar šādiem vārdiem un mīļu apskāvienu trenere Iluta (no kreisās) pie sporta halles sagaida ikvienu atnācēju. Kā vienmēr viņa priecājas ieraudzīt arī savu audzēkni žīgurieti Ritvaru ar mammu Veru Andrejevu, kuri treniņus apmeklē kopš pašiem pirmsākumiem. Ritvara mamma stāsta, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad dēls var pasportot un satikties ar vienaudžiem: “Ritvars jau pieaudzis, beidzis Baltinavas skolu un 10 gadus dzīvo mājās. Pirmos gadus, kad nekur negājām, viņš prasīja,- ko šodien darīsim, kur iesim? Bet kur tad mēs Žīguros varam aiziet? Neriņķosim taču pa ciematu. Tā, pateicoties biedrības vadītājai Marijai, nonācām šeit.” Vera atzīst,- dēls ar nepacietību gaida svētdienas, kad var pamētāt bumbu un satikties ar draugiem Mārtiņu un Andri. Viņš šo dienu gaida kā svētkus.



Kopā jautrāk. Kad pamētāta bumba un padzenāta bumbiņa ar florbola nūju, var arī uztaisīt pāris presītes. Viļacēns Andris Lizinskis (no kreisās) un balvenietis Mārtiņš Logins to dara kopā, jo tā ir interesantāk un jautrāk.

 

Iespēja, kuru nedrīkst neizmantot. Balvu invalīdu biedrības biedri priecājas par jauno sporta inventāru – paklājiņiem, dažādajām bumbām, espanderiem, gumijām, pussfērām līdzsvara trenēšanai un daudz ko citu, jo tas viss ikdienas treniņos ir ļoti nepieciešams. Savukārt trenere Iluta aicina nesēdēt mājās, bet nākt un darboties: “Nav obligāti jābūt invalīdu biedrības biedram. Ikviens cilvēks ar invaliditāti svētdienu rītos var piepulcēties mūsu draudzīgajam kolektīvam un izmēģināt spēkus kādā no sportiskajām disciplīnām. Šī ir iespēja, kuru nedrīkst neizmantot.”  


Arī pensijas vecumā ar bumbu rokās. Balvenietes Velta Gavrjušenka (no kreisās) un Sarmīte Sirmā izmanto katru iespēju izkustēties, tādēļ centīgi apmeklē gan nūjošanas nodarbības, gan arī iknedēļas treniņus sporta zālē. Velta neliekuļojot atzīst,- sportot viņai patīk: “Trenējos. Braucam uz sacensībām, iegūstam godalgotas vietas. Kur vajag, tur piedalos – man patīk viss, arī mest bumbu basketbola grozā, kas jau diezgan labi padodas. Bet pats galvenais ieguvums noteikti ir labā pašsajūta pēc šādiem treniņiem. Tas ir tāds enerģijas pieplūdums, ka prieks pašai!”


Tu tā vari? Trenere Iluta Aigaram Jeršovam ierāda, kā mācīties noturēt līdzsvaru. “No malas vienmēr viss izskatās vienkārši, taču ne vienmēr tas tā ir. Lai kaut ko sasniegtu, jāpieliek pūles un jātrenējas. Un to mani audzēkņi zina,” teic Iluta. Piecu gadu laikā viņa iepazinusi katru no viņiem un ar neapbruņotu aci redz, kāds konkrētajā dienā kuram noskaņojums un cik liela vēlme darboties.


Enerģiskākais un jaunākais. Piecgadīgais rugājietis Renārs Kapteinis uz treniņu šoreiz ieradies ar mammu Ivetu un vecāko māsu (no kreisās). Viņam divreiz nav jāsaka, kas jādara – vingrošanas riņķis rokās, un aiziet. Bet jau pēc mirkļa tas nomainīts pret florbola nūju un basketbola bumbu. “Jau otro gadu ik svētdienu dodamies uz Balviem, un par šo iespēju esam ļoti priecīgi. Kad iebraucam pilsētā, Renārs no priekiem sāk trīcēt vārda tiešā nozīmē, jo zina, ka atkal varēs pasportot. Dažreiz viņam kompāniju sastāda arī māsa vai lielākais brālis. Tā teikt, kopā jautrāk,” stāsta Iveta. Puikas mamma atklāj, ka viņam visvairāk interesē bumbas. Mājās jau ar tām vesels arsenāls, taču tik un tā vajag jaunas un jaunas.


Izdarīts daudz. Teju katrā treniņā sporta zālē sastopama arī pati biedrības vadītāja Marija Duļbinska. Viņa neslēpj,- ir brīži, kad nolaižas rokas, taču, kad redz cilvēku prieku, ar kādu viņi darbojas, un rezultātus, enerģija atgriežas dubultā: “Atceros pašu pirmo nodarbību. Sēdējām aktu zālē uz krēsliem, ar savām rokām pieturējām bērnu rokas uz bumbas, un kopā tās cēlām augšā un lejā. Tagad, kad braucam uz sacensībām un pārvedam mājās kausus, saprotu – esam krietni auguši. Lai arī ļoti lēnu, bet apziņa tomēr mainās. Arvien vairāk cilvēku izvēlas nesēdēt četrās sienās uz dīvāna, bet iziet sabiedrībā, sportot, būt formā. Jā, ikviens no viņiem nodzīvos tik, cik Dieviņš dos, taču jautājums ir – kādā kvalitātē. Un tas ir ļoti atkarīgs arī no viņiem pašiem un viņu asistentiem, bez kuriem daudziem dzīve nemaz nav iedomājama.”

 

Reportāžas

vadi

Veiksmes prognoze


.