1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
15-11-2018
Vārdadienas šodien: Banga, Glorija

Kur atrodas Ičas apmetnes dārgumi?

Vēstures mācību grāmatās, turklāt arī Padomju laikos, lepnumu un izbrīnu raisīja informācija, ka mūspusē – Bērzpils pagastā, Ičas upes lejastecē – cilvēki jau dzīvojuši akmens laikmetā. Tāpat apbrīnas vērts ir fakts, ka pirmie un vienīgie Latvijas Republikas arheoloģiskie izrakumi pirmskara periodā (1937.-1938.gadā) veikti tieši Ičas apmetnē, kuru atklāja Lubāna ezera līmeņa pazemināšanas darbos iesaistītais kultūrtehniķis A.Turnis. Izrakumus veica Eduards Šturms, tomēr Otrais pasaules karš un tā sekas darbus neļāva turpināt. Par ne mazāk interesantu, pat sensacionālu atklājumu pēc pusgadsimta pavēstīja latviešu arheoloģe, vēstures zinātņu doktore Ilze Biruta Loze. Pateicoties viņai, Lubānas ezera apkārtnes arheoloģiskais komplekss ierindots Eiropas nozīmīgāko akmens laikmeta apdzīvotības centru vidū. Izrādās, Lubāna ezera mitrāja neolīta dzintara un tā apstrādes darbnīcas bijušas tepat līdzās – pie Ičas upes. Kur šobrīd atrodas Ičas apmetnes dārgumi?

 

Ekspedīcijās dodas arī tūristi
Pēdējos gados Iča ir arī tūristu redzeslokā, un, kā zina stāstīt Bērzpils pagasta kultūras darba organizatore, tostarp arī gide Anna Kriviša, pārgājieni un velobraucieni akmens laikmeta apmetnes meklējumos kļuvuši par ierastu atpūtas un vienlaikus vēstures izzināšanas aktivitāti. Ko interesentiem atgādina gide?
1937.gadā, kad bagarēja Ičas upi, inženieris A.Turnis veica apgaitu un atrada māla lauskas. Viņš bija tas cilvēks, kurš par atradumu ziņoja Pieminekļu valdei. Savukārt Pieminekļu valde izīrēja vienu istabiņu Bonifacovas muižā, kur apmesties E.Šturmam pirmo izrakumu laikā. Viņš savāca senlietas un dzīvnieku kaulus. Arheoloģe I.Loze, pētot pirmo izrakumu rezultātus, secinājusi, ka E.Šturma ekspedīcijā savāktie priekšmeti un kauli netika atšifrēti, kā arī netika noteikts, kāds kultūrslānis šeit atrodas. Nākamā ekspedīcija notika 1964.gadā, kurā izrakumus veica arheologs Francis Zagorskis. Izrakumos piedalījās arī rakstnieks Alberts Bels, kurš savās novelēs vēlāk atspoguļoja Ičas dabas skaistumu. Tāpat novelēs aprakstīta Osas apmetne, kas atrodas tagadējā Rugāju novadā. Pēdējā ekspedīcijā 1988.-1989.gadā, pirms šeit būvēja polderi, devās Ilze Loze. Viņa arī atklāja, ka Ičas apmetnes sākotnējā apdzīvotība agrajā neolītā attiecināma uz 5.g.t.p.m.ē. otro pusi - 4.g.t.p.m.ē. Savukārt apdzīvotība vēlajā neolītā - uz 3.g.t.m.ē. pēdējo ceturksni – 2.g.t.p.m.ē. pirmo ceturksni, bet agrajā bronzas laikmetā – ar 2.g.t.p.m.ē. otro ceturksni. Tās kultūrslānim bija raksturīga kaula un raga senlietu laba saglabāšanās pakāpe.
30.gados, kad atklāja Ičas apmetni, tā vēsturniekiem bija patiesa sensācija. Zīmīgi, ka uz Ičas bagarēšanu bija atbraucis pats Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.
Tā bija pirmā apmetne, kuru atrada Lubānas mitrāja baseinā (I.Loze Lubāna ezera apkārtnē apzinājusi vairāk nekā 20 akmens un agrā bronzas laikmeta dzīvesvietas). Trīs ekspedīciju laikā atrada un savāca 100 akmens un krama, 3 000 kaulu un raga darbarīku; 48 dzintara izstrādājumus un 15 000 māla lausku. Ičas apmetne ir otrā zināmā apmetne Latvijā, kurā konstatēts fakts, ka šeit darbojušās dzintara apstrādes darbnīcas (pirmā un visvērtīgākā Lubānā ir Aboras apmetne). Kā dzintars nokļuva līdz Ičas apmetnei? To ieguva maiņas ceļā, mainot kramu pret dzintaru.”

 

Senlietas sargā novadniece
Ičas apmetnes dārgumi, kā zina stāstīt I.Loze, atrodas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) krātuvē. To apliecināja arī LNVM Arheoloģijas departamenta vadītāja vietniece Zane Buža, kura, kā izrādās, ir mūsu novadniece. Z.Buža “Vadugunij” un jauno žurnālistu skolas audzēknēm Baibai Vīksniņai un Kristai Mačai ne tikai pastāstīja par Ičas bagātībām, bet tās arī laipni izrādīja. “Redzējām to, kas nenonāk muzeja ekspozīcijā,” atzina jaunietes pēc senlietu apskates.
Z.Buža apliecināja, ka Ičas apmetnes dārgumi jau kopš 1937.gada glabājas LNVM: “Tie tiek restaurēti, kārtoti un inventarizēti.” Taujāta, kas mūsdienu cilvēkiem būtu jāzina par akmens laikmetu, arheoloģe atgādināja, ka svarīgi apzināt laiku, kad pirmie cilvēki apmetās uz dzīvi Latvijas teritorijā: “Viņi nāca gar Daugavu no dienvidiem, jo tolaik taču neeksistēja ceļi. Upes bija galvenās satiksmes maģistrāles. Cilvēki, protams, sekoja barībai vai medījumam un pārtika no dabas resursiem. Likumsakarīgi, ka viņi nonāca pie lielām ūdenskrātuvēm kā, piemēram, Lubāna ezera Latgalē vai Burtnieku ezera Vidzemē, kur arī ierīkoja apmetnes. Būtība viss dzīvesveids bija saistīts, lai iegūtu pārtikas produktus. Un šī dzīvesveida paliekas, ko atrod arheologi, ir akmens laikmeta liecības. Sākotnēji mūsu priekšteči pazina tikai nekomplicētus materiālus (akmeni, koku). Piemēram, māls jau ir komplicēts materiāls, kur ir smiltis, māls. Tomēr jau akmens laikmetā starp dažādām etniskām grupām notika maiņa un viens no maiņas objektiem bija dzintars. Paradoksāli tas, ka Lubānas baseina apkārtnē nav atrodams dzintars, tātad acīmredzot mūsu senči dzintaru mainīja pret medījumiem un zvērādām, turklāt dzintaru apstrādāja tepat uz vietas, darinot piekariņus un rotas. Tad rotas iemainīja uz ziemeļiem, piemēram, Karēliju, Somiju.”
Lūgta atklāt, ko teiktu piecgadīgam Jānītim, kāpēc jāpēta akmens, raga un krama atlūzas, Z.Buža uzsvēra, ka tikai tā mēs varam saprast un uzzināt, kā dzīvoja senie cilvēki: “Tiesa, vēsturnieki brīžiem nesaprot, kā cilvēki dzīvoja pat pirms 100-200 gadiem, nerunājot par tūkstošgadēm. Mūsu vēsture nav tikai 19.gadsimts vai viduslaiki, ko pierāda atradumi Ičas apmetnē. Lubāna ezera apkārtnē meliorācijas laikā atrastie priekšmeti ir ļoti labi saglabājušies, jo vides apstākļi tam bija labvēlīgi - tie gadsimtiem ilgi atradās zem ūdens un augsnes. Šobrīd jūspusē nekādi izrakumi vairs nenotiek, jo parasti arheologi kaut ko atrod tur, kur notiek saimnieciskā darbība.”
Arheoloģija, kā uzskata mūsu novadniece, vienmēr ir un būs interesanta zinātne. Piemēram, mūsdienās jaunie pētnieki atrasto darbarīku fragmentu pielietojumu, iespējams, traktē citādāk nekā pirms 50 - 70 gadiem. “Tāpat tagad ir citas iespējas – analizēt keramikas sastāvu utt.,” paskaidroja Z.Buža. Viņa sola, ka krātuvēs glabātais neaizies nebūtībā, uzsverot, ka arheoloģijā svarīgi uzkrāt informāciju, kas iegūta izrakumu laikā: “Varbūt miljonā šķembiņa var nest jaunus atklājumus, kad izgudros jaunas pētīšanas un analīzes metodes. Tāpat iespējams, ka restaurāciju varēs veikt digitāli un dažādās dimensijās. Tas ir darba lauks, kas nekad nebeigsies.”
Arheoloģe atzīst, ka, tuvojoties Latvijas simtgadei, interese par vēsturi pieaug. Vai jauniešiem par to ir interese? “Ja kāds vēlas kļūt par arheologu vai vēsturnieku, jārēķinās, ka izaicinājumu ir daudz. Sarežģīti tas, ka darba apstākļi ne vienmēr ir tik romantiski, kā gribētos. Ne vienmēr jāpēta tas, kas patīk vairāk,” secina Z.Buža.
Pēdējos gados senlietas nereti nonāk privātkolekcionāru un privāto arheologu firmu rokās. Ičas krātuves pārzinātāja zina teikt, ka valsts uz šo lietu diemžēl skatās atturīgi.

 

“Par Iču rakstiet labi!”
Arheoloģe, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle Ilze Loze joprojām apmeklē savu darbavietu Latvijas Zinātņu akadēmijā. Jautāta, kādi iespaidi palikuši no izrakumiem Ičas upes krastos, vēstures zinātņu doktore “Vadugunij” vēlēja: “Par Iču rakstiet labi!” Grāmatas “Lubāna mitrāja apdzīvotība akmens laikmetā” (Rīga – Rēzekne 2015) priekšvārdā viņa raksta: “Lubāna mitrājs kā iespējamais plaša mēroga arheoloģiskā darba lauks bija zināms jau kopš 20.gadsimta 30.gadu beigām, kad, pazeminot Lubāna ezera līmeni, tā sēkļos vietējie iedzīvotāji savāca 3500 vienību lielu akmens laikmeta kaula un raga lietu kolekciju, kas glabājas LNVM AD krātuvē (Vankina 1999). Šīs vairākus gadu tūkstošus senās lietas bija pazaudētas medījot vai zvejojot, vai arī veicot rituālas darbības Lubāna ezera sēkļos... Lubāna mitrājs, būdams viens no vislielākajiem neolītiskajā Eiropā, sniedz ieskatu par apdzīvotības ilgtermiņa ciklu 10 000 gadu garumā. Tieši šis apstāklis – viena reģiona apsekošana un darba lauka izveide – ir uzskatāms par mūsdienu arheoloģijas prioritāti.”
2012.gada 7.septembrī Bērzpils saietu namā arheoloģe Ilze Loze piedalījās Eiropas kultūras mantojuma dienu atklāšanas pasākumā un lasīja lekciju “Ceļojums caur laiku pa Ičas upi”. Neskatoties uz cienījamo vecumu (dzimusi 1936.gadā), joprojām pēta vēsturi. I.Loze ir Eiropas neolīta pētnieku aprindās labi zināma un cienīta zinātniece, starptautisku konferenču referente un organizētāja, vairāk nekā 400 zinātnisku un zinātniski populāru rakstu, 14 grāmatu un brošūru autore. Ar referātiem par Latvijas akmens laikmeta jautājumiem viņa uzstājusies arī Polijā, Vācijā, Itālijā, Serbijā, Maltā, Dienvidāfrikā, Meksikā un citas valstīs.

Ceļā uz divpadsmito stāvu
Augusta sākumā plānotā tikšanās ar arheoloģi Ilzi Lozi izpalika, kaut gan zinātņu doktore joprojām strādā Latvijas Zinātņu akadēmijā. “Brauciet uz 12.stāvu,” dienu pirms tikšanās aicināja I.Loze. Vēlāk telefonsarunā “Vadugunij” viņa pastāstīja, ka Ičas apmetnes izrakumi bijuši vislabākie un interesantākie. “Mums bija kolosāla komanda. Piemēram, kopā strādāju ar rakstnieka Alberta Bela meitu Baibu. Visi atradumi bija vērtīgi, par kuriem ir vērts rakstīt un es rakstīšu,” viņa sola.

 

 

 

Laika prognoze

5°C

Balvi

Pārsvarā mākoņains
Humidity: 99%
Wind: SSE at 7 kmh
Piektdiena-1°C/2°C
Sestdiena3°C/3°C
Svētdiena0°C/4°C
Pirmdiena-3°C/1°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Piektdiena

Emocionālajā piektdienā līdz plkst. 14.31 pabeidzam iesāktos darbus. Pēc tam jau var ķerties pie jaunajiem. Ar piebildi, ka tava veiksme ir atkarīga no tā, kā tu spēsi novaldīt savus emociju „zirgus”. Iesaku visiem stiprāk pievilkt grožus, ja kāds sāks trakot un lēkt pāri ilksīm. Ja „zirdziņi” paklausīgi vilks savu vezumu (darbus), tad vakarā noteikti dabūs gardu cukurgraudu (patīkamu randiņu vai dāvaniņu no mīļotās personas). Šodien uzmanīgi ar alkoholu un medikamentiem, iespējama saindēšanās.