Dzimta sazarojusi kā varens ozols

  • Drukāt

Kā simtiem gadu vecs ozols ar žuburainiem zariem Loginu dzimta sakuplojusi tagadējā Viļakas novada teritorijā un ārpus tās. Viens no dzimtas atzariem, ko pārstāv Georgija un Veltas (meitas uzvārdā Gavrilova) Loginu ģimene, iesakņojies Vecumu pagastā. Georgiju labi pazīst visi tuvākās apkārtnes iedzīvotāji, jo 22 gadu garumā, mainoties varām un sabiedriski politiskajām iekārtām, līdz pat aiziešanai pelnītā atpūtā 2007.gadā viņš ieņēma Vecumu pagasta vadītāja posteni. Šī pagasta vārds ne reizi vien izskanējis visa bijušā Balvu rajona teritorijā ar saviem ciemu un dzimtu salidojumiem – tur notikuši gan Kokoreviču uzvārda, gan Slīpaču un Badnovas ciemu bijušo un tagadējo iedzīvotāju saieti. Georgijs pieļauj, ka tuvākajā laikā sarīkos arī Loginu un sievas radu - Gavrilovu - dzimtas kopīgu sanākšanu, jo vēlas tuvāk iepazīt savus radiniekus. 

 

Loginu dzimta, ko Georgija māsīca Lūcija Ercika izpētījusi līdz pat 19.gadsimta sākumam (sākot ar Pētera Logina dzimšanu 1820.gadā), stipri sazarojusi tieši 20.gadsimta pirmajās desmitgadēs. Šīs dzimtas pārstāvjus sastapsiet vai ikvienā bijušā Balvu rajona pagastā un arī ārpus tā. Kā nu ne, ja Georgija vectēvam Jānim vien bija deviņi bērni.
Tā iznāca, ka, Georgija tēvam Vladislavam apprecot smuko un čaklo pareizticīgo meiteni Aleksandru no Abrenes apriņķa, pārējā ģimene pamazām atsvešinājās no viņiem. Tādēļ daudzus attālākus brālēnus un māsīcas Georgijs tā īsti pat nepazīst, bet taujāts, cik tad īsti viņu ir, nespēj sniegt viennozīmīgu atbildi. “Tēva brālim Stepanam vien bija pieci bērni,” atgādina Georgijs. Taču izpētot māsīcas Lūcijas Ercikas izveidoto dzimtas koku, izdodas saskaitīt 28 viņa tuvākos brālēnus un māsīcas.
Bijušais pagastvecis zina stāstīt, ka radinieki izvēlējušies visdažādākās profesijas: “Piemēram, mātes brālis Aleksandrs Rīgā teātrī strādāja par šuvēju.” Dzimtā bijuši kalēji, skolotāji, kartībsargi, virsnieki un daudzu citu profesiju pārstāvji.
Visciešākā saikne Georgija tēva ģimenei, līdz ar to arī viņam, izveidojusies ar tēva brāļa Stepana ģimeni, kas tolaik dzīvoja līdzās. Ar Stepana meitu Lūciju Erciku Georgijs ir draugos joprojām. Veselības stāvoklim pasliktinoties, kad Lūcijai nācās pārcelties uz Šķilbēnu sociālās aprūpes namu, tieši viņam sirmgalve uzticēja glabāt pašas izveidoto dzimtas koka zīmējumu un dzimtas stāstu pierakstus.

Izslēdz no radu loka
Lūcija izpētījusi, ka viņas un Georgija vecvectēvs Ādams ar četriem bērniem 19.gadsimta sākumā pārcēlās no Baltinavas puses uz Šķilbēniem. Tur Rozumegu ciemā savu dzīvi iekārtoja arī Georgija tēvs Vladislavs, kurš dzimis 1907.gadā, bet kapu kalniņā guldīts 1997. gadā. Lai arī krieviska vārda īpašnieks un bērnībā saukts par Volodjku, viņš bijis īsts latvietis, pēc ticības katolis. Kad Vladislavs, strādādams toreizējā Abrenes apriņķī, iemīlēja un apņēma par sievu pareizticīgo Aleksandru, pārējā ģimene no viņiem novērsās. Lai gan Georgijs atminas, ka mamma esot bijusi ļoti komunikabla un labi sapratusies ar līdzās dzīvojošā vīra brāļa Stepana ģimeni - Lūcijas Ercikas vecākiem. “Tomēr pārējās ģimenes attieksme bija noliedzoša. Var teikt - viņus izslēdza no radu loka, un vecāki turpināja dzīvot savu, atsevišķi dzīvi,” stāsta Georgijs.

Dzimtas vīrieši - labi amatnieki
Georgija tēvam Vladislavam bija trīs bērni: Aleksandrs (1937. – 1976.), meita Marija, kura piedzima 1940.gadā un nomira mazotnē, kā arī jaunākais 1945.gadā dzimušais dēls Georgijs Logins. Savukārt Georgijs un viņa sieva Velta, kura dzimusi Vecumu pagastā, ir trīs brašu dēlu Aleksandra, Artūra un Jura – vecāki. Georgija brāļa Aleksandra, kurš nu jau atdusas kapu kalniņā, ģimenē uzaugusi meita Natālija. Viņa dāvājusi dzīvību vēl vienam Loginu dzimtas turpinātājam - dēlam Oļegam.
Georgija tēvs Vladislavs un viņa brālis Stepans abi bijuši kalēji. “Tēvam piederēja neliela smēde, bet kara laikā, dienējot Abrenē, viņš strādāja par kalēju - remontēja vilcienus, apkala zirgus,” stāsta bijušais Vecumu pagasta pārvaldes priekšsēdētājs. Viņš tēvu atminas kā prasmīgu profesionāli, kurš varējis saremontēt jebkuru lauksaimniecības darbarīku - gan arklu, ecēšas un ‘pederniekus’, gan ratus un ragavas. Kad padomju laikā sāka dibināt tā saucamos MTS jeb mašīnu-traktoru stacijas, Vladislavu iecēla par traktoru brigādes brigadieri, vēlāk līdz pensijai viņš strādāja padomju saimniecības “Šķilbēni” mehāniskajās darbnīcās par kalēju - remontēja lauksaimniecības tehniku.
Amatnieka prasmes mantojis arī viņa dēls Georgijs, kurš joprojām prot uzmeistarot daudzas lietas no metāla vai koka, bet nesen savām rokām, kā arī ar dēlu un radu bērnu palīdzību pārbūvējis ģimenes jauno mājvietu Viļakā. Savukārt Georgija brālis - 1937. gadā dzimušais Aleksandrs - Rīgā izmācījies par radioaparatūras remonta meistaru, palicis dzīvot galvaspilsētā. “Viņš varēja no detaļām sameistarot vai saremontēt jebkuru televizoru vai radioaparatūru,” atceras Georgijs. Diemžēl Aleksandra dzīvesstāsts aprāvās diezgan agri - 41 gada vecumā.

Apprecoties pārceļas uz Vecumiem
Spilgtākās bērnības atmiņas Georgijam saistās ar lauku darbiem. Mamma Aleksandra bijusi stingra un strādīga. Tāpat kā citi lauku bērni, mazotnē viņš palīdzēja ganīt lopus, vēlāk - līdz 4.klasei - gāja mazā lauku skolā Žogoru ciemā, turklāt vecāki viņu sūtīja krievvalodīgā klasē. Pēc tam Georgijs turpināja izglītoties Rekavas septiņgadīgajā skolā, bet, 1964.gadā pabeidzis Viļakas vidusskolu, pēc dienesta padomju armijā iestājās toreizējā Višķu sovhoztehnikumā, kur ieguva traktoru brigādes mehāniķa amatu. Neilgi pastrādājis šajā profesijā toreizējā Medņevas brigādē, viņš kļuva par mehāniķi padomju saimniecībā “Medņeva”.
Iepazinies ar nākamo sievu Veltu, tobrīd Šķilbēnu kluba praktikanti, pēc pusgada Georgijs viņu bildināja, un jaunā ģimene pārcēlās uz dzīvi Vecumos - Veltas tēva nopirktajā mājā, kur nodzīvoja lielāko mūža daļu.

Bez partijas karjeru veidot nevarēja
Uzsācis ģimenes dzīvi, sākumā Georgijs strādāja par operatoru vietējā naftas bāzē, bet kopš 1976.gada četrus gadus bija Komunistiskās partijas nodaļas sekretārs. “Tolaik jau bez iestāšanās partijā nevarēja iztikt, ja gribēja tikt augstākā amatā,” apgalvo Georgijs. Drīz vien toreizējais p/s “Šķilbēni” direktors Voldemārs Šļakota piedāvāja viņam kļūt par partijas sekretāru, bet 1986.gadā centīgo darbinieku iecēla par Vecumu pagastveci jeb izpildkomitejas priekšsēdētāju.
22 gadus, ko pavadīja vadošā amatā, bijušais Vecumu pagasta izpildkomitejas, vēlāk pārvaldes priekšsēdētājs Georgijs Logins atceras kā nemitīgu pārmaiņu laiku. Mainījās ne tikai iestādes nosaukums un darba pienākumi, bet arī tajā strādājošo amata vienību skaits. “Sākumā pagastmājā nodarbināja tikai pagastveci, sekretāru, bibliotekāri un apkopēju. Sākoties reformām, kad Latvija atguva neatkarību un padomju saimniecības likvidēja, klāt nāca skolu pārzināšana, komunālā saimniecība, veselības aprūpe, ceļu remonti utt. Vēlāk sākās zemes reforma, kad katram iedzīvotājam vajadzēja piedāvāt, ierādīt, apmērīt zemes gabalu un palīdzēt sakārtot attiecīgos dokumentus. Darba bija ļoti daudz,” atceras Georgijs.

Cieša saikne ar sievas radiem
Georgija sieva Velta dzimusi Vecumu pagasta Lugu ciemā, septiņu bērnu ģimenē. Viņa pabeigusi Mežvidu pamatskolu, vēlāk neklātienē - arī Viļakas vidusskolu. Savulaik Velta vēlējās strādāt kultūras jomā, bet, iestājusies Rīgas Kultūras tehnikumā, pēc pusgada mainīja domas. Nepatika. Pēc tam viņa strādāja Vecumu padomju saimniecībā par sekretāri – mašīnrakstītāju, vēlāk par operatori naftas bāzē. Kad padomju saimniecību likvidēja, viņa kļuva par mājsaimnieci.
Loginu ģimene uztur ciešu saikni ar Veltas radiem. Lai gan trīs brāļu vairs nav starp dzīvajiem, Velta regulāri sazinās ar Balvos dzīvojošā brāļa, šofera – tālbraucēja, tuviniekiem, kā arī Rīgā un Rēzeknē dzīvojošajām māsām. “Sazvanāmies gandrīz katru dienu,” apgalvo sieviete.
Tikai pēdējos trīs gados pēc aiziešanas pensijā 2007.gadā un Viļakas mājas pārbūves Georgijam un Veltai, kuri nākamgad svinēs Zelta kāzas, uzradies brīvais laiks. To abi ar sievu izmanto, aktīvi iesaistoties Viļakas un Latgales pensionāru biedrību rīkotajās aktivitātēs, kā arī apmeklējot dažādus kultūras pasākumus. Abi dzied Vecumu vokālajā ansamblī “Atvasara”, bet Velta vienreiz mēnesī dodas uz Borisovu, kur kopā ar citām sievām dzied psalmus un skaita rožukroni.

Bez ģimenes neviena nebūtu
Georgijs uzskata, ka ģimenei ir milzīga loma cilvēka dzīvē: “Bez tās neviena no mums nebūtu.” Arī viņa un Veltas savienību pagājušā gadsimta 70-tajos gados kuplināja trīs dēli. Vecākais Aleksandrs un viņa sieva Ligija izaudzināja divas atvases - Ritvaru un Reini. Vidējais Artūrs vēl nav sarūpējis pats savus bērnus, bet visražīgākais dzimtas turpinātājs pagaidām izrādījies pastarītis Juris, kurš iepriecinājis vecākus ar divām mazmeitām Liliānu un Helēnu, kā arī mazdēlu Linardu.
Lai gan Georgija dēli izvēlējušies atšķirīgas nodarbošanās, viņiem visiem piemīt amatnieka gēns, kas mantots no tēva un vectēva. Vecākais Aleksandrs kopā ar sievu Ligiju joprojām dzīvo Vecumu pagastā un strādā Valsts robežsardzē. Viņa kaislība ir futbols. Vidējais - Artūrs, kurš arī dzīvo Borisovas ciemā, izmācījās par galdnieku, bet tagad vada jaudīgu meža griezējtehniku zemnieku saimniecībā “Stārķi” Susāju pagastā. Savukārt jaunākais dēls Juris, kurš ar bērniem un sievu Daci pārcēlies uz Gulbenes novada Stradu pagastu, strādā par operatoru pārvietojamajā gaterī. Velta priecājas, ka bērni izauguši strādīgi, jo kopš mazotnes radināti pie darba.
Savukārt vectētiņš Georgijs gandarīts, ka interesi par tehniskām lietām mantojuši arī mazbērni. Mazdēls Ritvars, kuram jau kopš mazotnes mīļākā rotaļlieta bija skrūvgriezis, pabeidzis Malnavas koledžu, strādā Rīgā, autoservisā, par automehāniķi. Jaunākais Aleksandra un Ligijas dēls, 16-gadīgais Reinis, drīzumā dosies uz Valmieras tehnikumu apgūt loģistiku. Savukārt Jura vidējais dēls Linards aizrāvies ar datortehniku un gatavojas turpināt izglītību šajā jomā. Interesanti, ka arī visjaunākā Loginu dzimtas atvasīte Hēlēna priekšroku dod nevis lellēm, bet dažādu rotaļlietu izpētei, tās izjaucot.

Savāktos materiālus uztic brālēnam

Georgija Logina tēva brāļa meita Lūcija Ercika, kura šī gada 19.augustā svinēs savu 80 gadu jubileju, izzinājusi Loginu dzimtu astoņās paaudzēs. Viņas piezīmes un radinieku stāsti, kas apkopoti divās biezās kladēs, kā arī dzimtas koka zīmējums šobrīd glabājas Georgija Logina mājās.

Lūcija dzimusi 1938.gadā piecu bērnu ģimenē. Absolvējusi Rekavas vidusskolu, ģimenes šaurās rocības dēļ 1953.gadā viņa sāka mācīties Malnavas sovhoztehnikumā, jo tur maksāja stipendiju, piedāvāja gultasvietu un ēdināšanu. Izmācījusies par agronomi un kopš 1957.gada divus gadus nostrādājusi par laukkopības brigadieri Rēzeknes pusē. Izveidojoties padomju saimniecībai “Šķilbēni”, viņa pārcēlās tuvāk mājām, kur sāka strādāt lauku brigādē. Šķilbēnos Lūcija apprecējās un dzemdēja dēlu Jāni. Diemžēl precētas sievas kārtā viņa pabija vien četrus gadus, četrus mēnešus un sešas dienas, jo pēc operācijas mediķu vainas dēļ vīrs nomira. Savukārt dēls Jānis, pabeidzis speciālo milicijas skolu Voroņežā, apprecējās un palika tur dzīvot, dāvājot Lūcijai divus mazbērnus un vairākus mazmazbērnus. Pēc kāda laika Lūcija apprecējās otrreiz un dzemdēja vēl vienu puiku, ko nosauca par Aivaru. Aivara ģimene un divas viņa meitas dzīvo turpat Šķilbēnu pagastā. 

 

Dzimtas koka izpēti Lūcija sākusi 2002.gadā un veltījusi savam vectēvam Jānim Loginam, kā arī viņa tēvam Ādamam, kurš pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19.gadsimta beigās, atstājot par saimnieku Baltinavas pagasta “Abriņu” mājās vecāko dēlu, kopā ar sievu un pārējiem četriem bērniem pārcēlās uz Rozumegiem Šķilbēnu muižas teritorijā. Kopā ar viņu uz Šķilbēniem pārcēlās Ādama dēls, Lūcijas un arī Georgija vectēvs Jānis, kuram tobrīd bija jau 20 gadi.
Lūcija zina stāstīt, ka vectēvs Jānis piedalījās 1904.gada Krievijas – Japānas karā, pēc tam - Pirmajā pasaules karā, bet mājās atgriezās tikai 1920.gadā, jo pabijis vācu gūstā. Interesants ir stāsts par viņas vectēva dalību Krievu - japāņu karā. Izrādās, 1904.gadā Port Artūras ostā Tālajos austrumos pēc smagas cīņas ar japāņiem, nesagaidījuši cara armijas papildspēkus, vectēvs un viņa biedri noslīcinājuši savu kuģi, lai no Korejas cauri Mandžūrijai un Sibīrijai kājām dotos mājās uz Latviju. Ievainoti un pārguruši daudzi ceļā mira, bet Jānis 1906.gadā tomēr pārnācis mājās, bet 1907.gada 10.martā jau piedzima Georgija tētis Vladislavs.

 

Iet vīratēva pēdās

2007.gadā, kad Georgijs Logins devās pelnītā atpūtā, par Vecumu pagasta pārvaldes priekšsēdētāju kļuva Alberts Draviņš, bet vēlāk Georgija vedekla, vecākā dēla sieva Ligija Logina, kura pagastu vadīja no 2013. līdz pat šī gada 15.maijam. Tagad Ligijai uzticēts vēl atbildīgāks - Viļakas novada pašvaldības personu datu aizsardzības speciālistes - amats. Kaut gan Georgija vedekla pagasta specifiku pārzināja labi, jo iepriekš tur astoņus gadus nostrādāja par Bāriņtiesas priekšsēdētāju un Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju, tehniskos jautājumos viņai padomu nereti sniedza vīratēvs.

 

Bērnības atmiņas par karu
Maza būdama, Lūcija piedzīvojusi Otro pasaules karu. Savās piezīmēs viņa atceras tā laika notikumus: “Paldies Dievam, mūsu ģimene nekur neaizbrauca, jo kara vētra viegli pagāja garām mūsu ciemam. Atceros tikai to, ka brauca garām lieli rati, ko vilka vairāki zirgi. Ratos bija kaut kādi lieli katli un spaiņi. Aizmugurē gāja karavīri. Mēs ar brālīti pie kūts stāvējām un skatījāmies. Tētis teica, ka tā esot karavīru virtuve.”
Viņa pierakstījusi arī stāstu par karavīru konfiscēto zirgu: “... Kādu dienu krievu zaldāti pieiet klāt tētim un pieprasa zirgu, kuru viņiem ļoti vajagot. Mūsu tētis nepretojās, bija gudrs un atdeva savu vienīgo Melnīti ar balto zvaigzni pierē. Ģimene palika bez zirga, toties tētis – dzīvs, jo tie karavīri bija bruņoti.” Melnīti pēc pāris gadiem gan izdevies atgūt: “Karavīri, aizbraukuši tikai kādus 20 km, bija iemainījuši viņu pret citu, jaunāku zirgu. Mūsu māmiņa, kājām staigājot uz Viļakas katoļu baznīcu, ieraudzīja un atpazina mūsu Melnīti, kurš bija iemainīts Brontu ciemā, tagadējā Medņevas pagastā. Caur tiesu, pierādot ar zirga pasi, tētis dabūja savu melnīti atpakaļ.”
Savās piezīmēs Lūcija aprakstījusi vairākus radinieku pāragras nāves gadījumus. Tā ātri un negaidīti mira viņas vectēva Jāņa jaunākās māsas Rozālijas (dzimušas 1884.gadā) vīrs Tadeušs: “Tadeušs smagi saslima. Tas bija 1916.gads, kara laiks. Ārstus nevarēja dabūt, jo tuvumā nebija. Tadeušam sacēlās augsta temperatūra, nekādas tabletes nelīdzēja, kaut sieva ar zirgu bija aizvedusi uz kaimiņu ciemu pie feldšera. Tadeušs mira savās mājās tai pat vakarā.”
Izrādās, arī Georgija un Lūcijas vectēva Jāņa un vecmammas Teklas ģimenē savulaik notikusi traģēdija. Patiesībā viņiem bija desmit bērni, bet viena meitiņa Borbola aizgāja traģiska negadījuma rezultātā. “1896.gadā pirmā ģimenē piedzima meitiņa Borbola. Bet notika liela nelaime - mazā meitene grozījusies plīts priekšā, un dzirkstele ieleca viņas kleitiņā. Tā aizdegās un apdedzināja meitenes miesu, jo istabā nebija neviena pieaugušā. Ārstēja paši mājās ar savām zālītēm, bet izglābt neizdevās,” piezīmēs raksta Lūcija.