Maizes diena “Vēršukalnā”

Kādreiz  maizi cepa katrā lauku sētā. Gan balto, gan rupjo. Saimniecēm katrai bija sava recepte un zināšanas, ko un cik daudz bērt abrā, lai mīkla labi uzrūgtu un izdotos  vislabākais  cepiens. Līdz šim Viļakas novada  kultūrvēstures muzejā “Vēršukalns” bija ierasts ciemiņus pārsteigt ar kviešu baltmaizes cepšanu. Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāte Anna Strupka radusi neskopoties savās prasmēs, stāstot un rādot maizes cepšanas norisi. Ne mazāk atsaucīgs ir muzeja vadītājs Aldis Pušpurs, ar kura ziņu “Vēršukalnā” iedibinātas  jaukas tradīcijas. Te ir cepta maize, gatavotas desas, ceptas pankūkas, vārīta Annas dienas zupa. Šoreiz Aldis Pušpurs, uzklausot rosinājumus, bija nolēmis izcept melno maizi. Kā viņam tas izdevās, vēroja  aptuveni divi desmiti sanākušo, kuri aizvadītajā sestdienā, spītējot nejaukajam laikam, ieradās “Vēršukalnā”.

Aicina ciemos. “Vēršukalna muzejs” ir vieta, kas pievelk cilvēkus ar savu īpašo lauku sētas patiesumu. Šurp brauc pavisam tāli ciemiņi un mīļuprāt nāk arī apkaimes ļaudis.

Krāsns izkurināta. Aldis saka, ka katra krāsns ir ar savu raksturu. Tikai mēģinājumu ceļā var saprast, cik daudz jākurina. Cepot rudzu maizi, krāsnij jābūt karstākai, nekā tā derēs baltmaizes cepienam.

Sanākušie vēro. Viena no pirmajām uz maizes cepšanu ieradās Viļakas pensionāre Valentīna Strupka (no labās). Viņu ieinteresējis šāds pasākums, jo maizes cepšanā piedalās pirmo reizi. Valentīna pati maizi necep, taču  nodarbojas ar floristiku, var pagatavot vainagus, puķu pušķus.

Gribu nogaršot! Maizes cepšanas procesam uzmanīgi sekoja gan lielie, gan vairāki mazie ciemiņi, atnākuši līdzi vecākiem. Bērnu acis un skatieni pauda vispatiesāko vēlmi ātrāk pagaršot tikko izcepto maizi. Tik kārdinoša un smaržīga  tā bija!

Būs arī baltmaize. Aldis Pušpurs kā pārsteigumu apmeklētājiem bija sarūpējis arī baltmaizes cepienu. To viņš gan darīja ar gudru ziņu: sak, ja nu melnā maize īsti nepadodas.

Drīz laidīs krāsnī. Muzeja vadītājs melno maizi cepa otro reizi mūžā. Protams, tā bija liela uzdrīkstēšanās, ne velti Aldis stipri nervozēja, vai viss izdosies. Šoreiz iztika bez kļavu lapām un lizes.

Klēts ekspozīcija. Muzeja apmeklētāji izstaigāja arī jaunuzbūvēto klēti un apskatīja tur izvietotās izstādes. Klētī var aplūkot senus darbarīkus, fotoizstādi, kā arī  saimnieču izšūtus dvieļus, austus galdautus un rakstainus cimdus.

Tikko izcepusies. Kamēr melnā maize vēl krāsnī, baltmaizi jau varēja nobaudīt. To šoreiz izcepa elekriskajā plītī. Visi ēda un slavēja.

Tikko no krāsns. Ir vai nav gatavs? Zinātāji pieklaudzināja pie kukuļa muguriņas atzīstot, ka maizīte ir izcepusies.

Spēka rika. Izcept melno maizi tomēr ir daudz grūtāk nekā baltmaizi. Lai arī recepte vienkārša, taču neiztikt bez knifiņiem. To atzina arī Aldis. Maizīte visiem garšoja. Ja arī kas neizdevās, var teikt: “Maizi cept nav tas pats, kas dzīvot  ar vedeklu. Ja neizdodas – apēdīs un nākamreiz ceps  jaunu.”