Rakstos

Nekur nav tik labi kā mājās

Vēsturiskas relikvijas, rūpīgi noglabāti cilvēku atmiņu stāsti un citas aizgājušo laiku liecības ir nozīmīgs kultūras mantojums, kas cauri gadu simtiem stāsta ne tikai par visas Latvijas, bet arī dzimtā novada un pilsētas vēsturi. Nenovērtējama loma Ziemeļlatgales vēstures saglabāšanā un nodošanā nākamajām paaudzēm ir arī mūspuses muzejiem, kuru apmeklēšana un iepazīšanās ar to bagātīgo krājumu liek secināt: “Nekur nav tik labi kā mājās!”

 Augstā godā tur amatnieku tradīcijas

Baltinavas Novada muzejs ir viens no tiem vēsturisko liecību glabātājiem, kur regulāri rīko meistaru dienas “Satiec savu meistaru!” un augstā godā tur senču amatu prasmes un viņu mantotās zināšanas no paaudzes paaudzē.

Baltinavas Novada muzeju, kas ierīkots bijušā bērnudārza telpās, apmeklētājiem atvēra 1997.gada 28.maijā. Muzeja vadītāja ANTRA KEIŠA stāsta, ka sākotnēji muzeja lietās pieredzes nebija, tādēļ devās pieredzes braucienos uz citiem muzejiem. Tomēr laika gaitā muzeja krājums arvien pieauga. Lielā mērā par to jāpateicas Baltinavas novada iedzīvotājām Veltai Keišai un Domicellai Keišai, kas nu jau devušās mūžībā, kā arī Domicellas māsai Stefānijai Rancānei, kuras muzeja rīcībā nodevušas daudzus eksponātus - galvenokārt pašizgatavotus amatniecības rīkus. Tāpat muzeja krājumā ir dažādi iespieddarbi, dokumenti, fotogrāfijas, naudaszīmes, etnogrāfiskie priekšmeti, vietējo mākslinieku gleznas, kā arī skatāma ekspozīcija par Baltinavas pagasta vēsturi un ievērojamākajiem novadniekiem. Muzejā darbojas arī aušanas pulciņš. Tāpat muzejs regulāri piedalās pasākumā “Satiec savu meistaru!”, ko katru gadu rīko arī Baltinavas Novada muzejā. Tā būtība ir vēstīt plašākai sabiedrībai par cilvēku, viņa zināšanām un prasmēm, kas mantotas no paaudzes paaudzē. “Baltinavas Novada muzejā katru gadu ir atšķirīgas šī pasākuma tēmas. Piemēram, kādā no gadiem pētījām Baltinavas novada priekšautus, lādes un cimdus. Savukārt citā gadā bija novada dvieļu izstāde, kurā interesenti varēja apskatīt vairāk nekā 90 dvieļus dažādām dzīves situācijām. Piemēram, savulaik bijuši pirts dvieļi, goda dvieļi, arī bēru dvieļi. Interesanti, ka neviens uz dvieļa izšūtais raksts neatkārtojās – katrs dvielis bija unikāls. Tāpat meistaru dienās “Satiec savu meistaru!” rīkotas dažādas meistardarbnīcas un citas aktivitātes,” stāsta muzeja vadītāja.

Uz šī gada 30.oktobri muzeja krājumā bija 2200 eksponātu

Galvenā vērtība – novada iedzīvotāji

Rugāju Novada muzejs ir neliels, bet tā loma vēsturisko liecību glabāšanā – liela, kura galvenais izpētes objekts un vērtība ir novada iedzīvotāji.

Rugāju Novada muzeja priekštecis bija neliela skolā iekārtota muzeja telpa vēl 50. – 60.gados. Tā pirmsākumos muzejā darbojās skolotāja Margarita Stradiņa, bet vēlāk vēstures lietas pārņēma skolotājs Leopolds Upītis. Muzeja krājums turpināja papildināties un tā vajadzībām piešķīra papildus telpu. Savukārt Rugāju Novada muzeju kā atsevišķu institūciju dibināja 1999.gada jūnijā, kas joprojām atrodas Rugāju novada vidusskolas ēkā.
Muzeja vadītāja VELGA VĪCUPA, kura muzeju vada kopš 2010.gada un pēc izglītības ir vēsturniece, stāsta, ka muzejā darbojas ar lielu gandarījumu - tā ir viņas sirdslieta un vaļasprieks. Savukārt muzeja galvenais izpētes objekts ir Rugāju novada – Rugāju un Lazdukalna pagastu, kā arī paša Rugāju ciema – iedzīvotāji. “Tie ir cilvēki, kuri snieguši ieguldījumu un bijuši atpazīstami ne tikai novada, bet arī visas Latvijas mērogā. Kas attiecas uz muzeja eksponātiem, tie pārsvarā ir, sākot no 20.gadsimta sākuma. Pamatā muzejā ir divas ekspozīcijas. Viena no tām - pastāvīgā ekspozīcija, kurā apskatāmas senlietas. Savukārt otrā ir tā dēvētā mainīgā ekspozīcija ar dažādām izstādēm, tajā skaitā ceļojošajām izstādēm, fotogrāfijām, gleznām un rokdarbiem,” stāsta V.Vīcupa.
Muzeja vadītāja piebilst, ka muzejs nepieciešamības gadījumā pilda arī gida lomu. “Ir divi tūrisma maršruti – vēsturiskais un modernais. Vēsturiskais maršruts ir pa Rugāju centrālo - Kurmenes ielu, kad interesentiem stāstu par katras mājas vēsturi. Piemēram, savulaik katrā mājā bija pa kādam ebreju veikaliņam. Savukārt modernais maršruts sākas ar freskas izrādīšanu – zīmējumiem uz Rugāju novada vidusskolas ārsienas, kuros atainota Rugāju 20. – 30.gadu vēsture. Zīmējumi tapuši, balstoties uz vēsturiskām fotogrāfijām. Savukārt idejas un izpildījuma autore ir Rugāju novadā dzimusī Anita Kļaviņa, kura augusi un dzīvo Francijā. Rezultātā freska ir viens no skatītākajiem tūrisma objektiem Rugājos,” stāsta V.Vīcupa.

Muzeja krājumā ir 90 senlietas (neskaitot fotogrāfijas un dokumentus)

Apmeklētājus uzrunā mūsdienīgā valodā

Balvu Novada muzeja apmeklēšana būs aizraujošs piedzīvojums ikvienam interesentam. Tas ir vienīgais muzejs Ziemeļlatgalē un viens no vairākiem visā Latvijā, kas var lepoties ar mūsdienīgu dizainu un inovatīvu tehnoloģiju izmantošanu.

Muzeja krājumu sāka veidot līdz ar tā dibināšanu 1989.gada 1.janvārī. Sākumā vāca un apkopoja visu iespējamo, lai priekšmeti saglabātos un neietu zudumā. 2000.gadā izstrādāti galvenie krājuma komplektēšanas virzieni. Savukārt 2014.gada 30.septembrī muzejā atklāja jaunu pastāvīgu ekspozīciju, kas veltīta Ziemeļlatgales nemateriālajam kultūras mantojumam. Kopumā piecās muzeja ekspozīciju zālēs mūsdienīgā valodā un izteiksmes veidos atspoguļotas dažādas tēmas, tostarp tradicionālā mūzika, folklora, paražas, psalmi, maija dziedājumi, cilvēku prasmes un citas vietējās vērtības. Izveidots arī mūsdienīgs muzejs, kurā izmantoti dažādi multimediji un inovatīvas tehnoloģijas, bet muzeja interjera elementi (autentiski priekšmeti, eksponāti) ekspozīcijā kombinēti ar moderniem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un tehnoloģijām - video projekcijām, novatorisku grafisko dizainu un skārienjūtīgo ekrānu programmās aplūkojams plašs informatīvais materiāls. Jaunā ekspozīcija ļauj uzrunāt dažādu paaudžu cilvēkus vienlaikus, atraktīvā veidā iepazīstinot un nododot kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm.
Savukārt viena no kolekcijām, kas tiek turēta īpašā godā, izpelnījusies apmeklētāju un sevišķi Latvijas muzeju darbinieku atzinību, ir ģenerāļa Valda Matīsa (1944 - 2010) piemiņas istaba un muzeja krājumā esošās Matīsu dzimtas lietas. Rugājos dzimušais V.Matīss bija pirmais Latvijas militārais atašejs pasaules lielvalstīs ASV, Krievijā un Kanādā, kā arī Viestura ordeņa Lielvirsnieks un apbalvots ar Triju Zvaigzņu ordeņa Goda zīmi un vairākiem citiem apbalvojumiem. Balvu Novada muzeja vadītāja IVETA SUPE stāsta, ka tā ir muzeja lielākā kolekcija ar vairāk nekā 300 priekšmetiem, kurus – fotogrāfijas, dokumentus, vēstules, apbalvojumus, ģenerāļa parādes un ikdienas formas tērpus un citas personīgas lietas - muzejam dāvinājusi V.Matīsa dzīvesbiedre Īrisa Elvīra. “No Matīsu dzimtas nākuši arī daudzi ievērojami cilvēki, kas nesuši Ziemeļlatgales un Latvijas vārdu pasaulē. Piemēram, operdziedātājs Tālis Matīss un kordiriģente Alīna Matīsa. Savukārt 1916.gadā Rugājos dzimušais Rūdolfs Matīss nodarbojies ar vitrāžas mākslu, iegūstot lielu meistarību un atzinību. 2016.gadā Balvos ciemojās viņa meita Vita Matīsa un muzejam uzdāvināja tēva veidotu vitrāžu, kas atceļoja no Sietlas,” stāsta I.Supe.

Uz šī gada 1.novembri muzeja krājumā bija 24833 vienības

Iespēja vēsturi iepazīt no cita skatupunkta

Viļakas Novada muzejs unikāls ne tikai ar to, ka teju ikviena tā krājumā esošā lieta ir dāvinājums, bet tas ir arī vienīgais muzejs mūspusē, kas realizē ar arheoloģiju saistītu muzejpedagoģisko programmu.

Viļakas Novada muzejs un tā vēsture sāka veidoties 20.gadsimta 60.gados, kas sākotnēji atradās toreizējās Viļakas vidusskolas telpās. Laika gaitā muzeja krājums kļuva arvien lielāks. To krietni veicināja vidusskolas skolēni, kuri muzejam dāvāja dažādus priekšmetus, kas raksturo Viļakas un tās apkārtnes vēsturi. Savukārt, kad telpas pieaugošajam muzeja krājumam kļuva par šauru, 2004.gadā muzejs pārcēlās uz 1913.gadā celto kādreizējo katoļu draudzes māju Viļakā, kas tautā dēvēta arī par Gaismas zāli.
Viļakas Novada muzeja direktore RITA GRUŠEVA stāsta, ka teju ikviena lieta, kas atrodas muzeja krājumā, ir dāvināta. Tas Viļakas Novada muzeju atšķir ne tikai no pārējiem muzejiem Ziemeļlatgalē, bet arī visā Latvijā. “Aktīvi veidojam sadarbību ar cilvēkiem - rīkojam dažādus pasākumus, izstādes, muzejpedagoģiskās programmas. Rezultātā iedzīvotāji, arī cilvēki, kuri ikdienā par muzeju īpaši neinteresējas, zina, kādas lietas muzejs vēlētos iegūt savā īpašumā, un tās muzejam labprāt arī dāvā. Katram priekšmetam ir savs stāsts un vērtība. Pirms pāris gadiem izveidojām arī muzejpedagoģisko programmu “Arheoloģija kā vēstures zinātne”, kas ir vienīgā šāda programma Ziemeļlatgalē. Tajā sadarbojamies ar bērniem un mācām, ka vēsturi var iepazīt ne tikai ikvienam viegli pieejamās vietās apkārtnē, bet tā atrodas arī zem zemes. Piemēram, kastēs paslēpjam dažādus priekšmetus, bērni tos meklē, un pēc tam kopīgi cenšamies saprast, kas ir atrastā lieta un kam tā paredzēta. Tāpat ar skolēniem dodamies uz dažādām kultūrvēsturiskām vietām, stāstām par to nozīmi, kā arī bērnus no ‘A’ līdz ‘Z’ iepazīstinām ar to, kāds ir dažādu priekšmetu ceļš līdz muzeja ekspozīcijām – ļaujam jauniešiem muzeja priekšmetus apstrādāt un sagatavot novietošanai ekspozīcijā, kā arī izveidot pašiem savu izstādi. Tas bērniem ļauj praktiski darboties un uz vēsturi paskatīties no cita skatupunkta,” gandarīta par sadarbību ar bērniem un pārējiem novada iedzīvotājiem ir muzeja direktore.

Uz šī gada 30.oktobri muzeja krājumā bija 3071 vienība

Baltinavā
Čošnī deči

Baltinavas Novada muzeja vadītāja Antra Keiša stāsta, ka Baltinavas novadam raksturīgas melnas krāsas segas jeb tā dēvētie čošnī deči. Daļa šādu segu, kas apskatāmas muzejā, ne tikai ceļojušas uz vairākām izstādēm, bet iekļautas arī grāmatā “Latvijas segas Latvijas tūkstošgadei”, kur apkopotas fotogrāfijas un apraksti par vairāk nekā 600 mūsdienās austām segām, kuru saknes meklējamas tautas amatniecības tradīcijās. Kopumā muzeja rīcībā ir sešas šādas segas. Katrai no tām ir arī savs stāsts. Piemēram, savulaik kāda sieviete kājām mēroja 35 kilometrus garu ceļu no Krišjāņiem uz tagadējā Baltinavas novada ciemu Pliešovu. Tas tādēļ, lai nozīmētu segas rakstu un pēc tam izaustu šādu melnas krāsas segu un tajā izšūtu nozīmēto rakstu. “Neesmu redzējusi nevienu šādu segu, kas viena otrai līdzinātos,” piebilst A.Keiša.

Rugājos
Ceļojošā balva “Sudraba kauss”
Iekšlietu ministrijas ceļojošu balvu “Sudraba kauss” 1923.gada 30.septembrī pasniedza 19.Jaunlatgales aizsargu pulka labākajam šāvējam – Rugāju pagasta Aizsargu nodaļas aizsargam Konstantīnam Meirānam. Tas ir viens no Rugāju Novada muzeja vērtīgākajiem eksponātiem, kuram ir ne tikai vēsturiska un arī materiāla vērtība, jo kauss veidots no sudraba dārgmetāla, turklāt tas glabā arī vēl neizpētītus vēsturiskus faktus. Piemēram, interesants fakts, ka tas bija ceļojošais kauss. Tomēr, kad to sacensībās izcīnīja K.Meirāns, turpmākajos gados tas vairs neaizceļoja pie citiem sacensību uzvarētājiem, bet palika K.Meirāna ģimenes īpašumā. Kādēļ tā? Vismaz pagaidām vēsture par to klusē. Lai vai kā, 1990.gada 19.oktobrī ceļojošo kausu muzejam uzdāvināja K.Meirāna dēls Māris Meirāns.

Balvos
Mamuta ilkņa fragments
Balvu Novada muzejā netrūkst unikālu eksponātu. Viens no tādiem ir mamuta ilkņa fragments, kuru 1970.gada 17.novembrī Balvu pagasta Kraukļu ciema Cūkusalās atrada šoferis Imants Priedeslaipa. Vīrietis neparasto priekšmetu pamanīja grantsbedrēs. Tajā pašā dienā I.Priedeslaipa atradumu nogādāja Balvu vidusskolas novadpētniekiem. Veicot ekspertīzi, apstiprinājās, ka tas ir mamuta ilknis. Arheoloģijas kolekcijā, kurā šobrīd kopumā ir 46 vienības, tas nonāca muzejā 90.gadu sākumā - no Friča Laša vadītā Balvu skolēnu nama novadpētniecības muzeja.
Par unikāliem muzeja eksponātiem noteikti var dēvēt arī Abrenes tautas tērpu, tradicionālās tautas mūzikas instrumentu kolekciju, daiļamata meistaru Jolantas un Valda Dundenieku keramikas kolekciju un gleznotāja Jāņa Ūdra 20 uz laiku nodotās un 6 muzeja īpašumā esošās gleznas un daudzus citus eksponātus. Piemēram, Abrenes tautas tērpa komplekta atdarinājums tapis 2011. – 2013.gadā pēc Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā esošo 19.gadsimta oriģinālu parauga. Tradicionālās tautas mūzikas instrumentu kolekcijas ekspozīcijā apkopoti mūzikas instrumenti, no kuriem unikālākais ir vietējā meistara darināts kontrabass jeb basa balalaika. Savukārt J.Ūdri, kura pēdējie dzīves un darba gadi saistīti ar Balviem, kā gleznotāju valsts mērogā iepazina 1934.gadā pēc viņa uzvaras konkursā par gleznu Kārļa Ulmaņa vasaras mājas Baltās zāles sienai. Konkursā piedalījās vairāk nekā 50 gleznotāju, bet par vērtīgāko žūrija atzina J.Ūdra gleznu “Darba steigā”, kas apskatāma arī muzejā.

Viļakā
Bīskapa Duļbinska izsūtījuma lādīte
Viens no Viļakas Novada muzeja vērtīgākajiem eksponātiem ir bīskapa Kazimira Duļbinska, kurš dzimis 1906.gada 5.aprīlī Viļakas pagasta Viduču sādžā, izsūtījuma lādīte. 1948.gadā, izdarot kratīšanu Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē, tika atrasti žurnāla “Gaisma” numuri, kas kļuva par iemeslu bīskapa izsūtīšanai uz Sibīriju – par pretpadomju literatūras izplatīšanu. Līdz mūsdienām gan nav saglabājusies informācija, kā smilšu krāsas lūgšanu lādīte nonāca bīskapa īpašumā. Iespējams, viņš to izsūtījumā darinājis pats. Jebkurā gadījumā tā izgatavota no finiera plāksnītēm un kalpoja kā slēptuve – tajā glabājās svētbilde, rožukronis un krusts, pie kā bija piestiprināta Jēzus statuja. Savukārt brūnās koka pērlītes, kas veidoja rožukroni, bija savienotas ar metāla cilpiņām.
Jāpiebilst, ka kopš agras bērnības topošais bīskaps pazina trūkumu, smagu darbu, kā arī ticību Dievam. 1946.gadā K.Duļbinski iecēla par inspektoru Rīgas garīgajā seminārā, bet 1947.gadā iesvētīja par bīskapu. 1954.gadā pēc amnestijas no soda izciešanas K.Duļbinskis atgriezās Latvijā, bet 1956.gadā, attiecinot uz viņu apsūdzību ‘nelikumīgi amnestēts’, bīskapu atkārtoti arestēja un deportēja no Latvijas. 20.gadsimta 60.gados bīskaps atgriezās Latvijā, bet 1993.gadā devās mūžībā. Apglabāts Viļakas Romas katoļu Baznīcas dārzā.

Lielākā vērtība – dzīvie atmiņu stāsti

“Man vienmēr bijis interesanti kaut ko vairāk uzzināt par savu dzimtu un tās vēsturi, jo ir taču tik svarīgi saprast, no kurienes esam cēlušies. Savulaik mamma stāstīja, ka mūsu senči pirms vairākām paaudzēm ienākuši no Lietuvas, jo vecmamma ar vīru savā starpā runājusi lietuviski. Savukārt mans tētis lietuviešu valodu vairs nezināja, acīmredzot ar bērniem vecāki runāja latviski,” stāsta kupraviete Valentīna Vrubļevska, vecākā Joniškānu dzimtas pārstāve.
Valentīna ar meitu Noru vairāku gadu garumā vākusi informāciju par savu dzimtas koku, kas pamatota ar dokumentiem par dzimšanas, miršanas vietu, laulību ierakstiem un citiem noderīgiem datiem. Šī darba rezultātā tapuši albumi, kas ir lieliska vēstures liecība par faktiem, kas reiz bijuši. Valentīnas kundze ir pārliecināta,- savas dzimtas vēsture un saknes jāzina ikvienam. Tā ir goda lieta!

Valentīnas Vrubļevskas dzimtas stāsts sākas Ludzas rajona Dauguļu sādžā – vietā, kur cara laikā, 1896.gadā, pasaulē nāca viņas tēvs Alberts. 19 gadu vecumā (1915.gadā) viņu iesauca armijā - 3.Zemgales strēlnieku pulkā, kur jaunais kareivis krievu armijas sastāvā cīnījās pret vāciešiem. 1917.gada 12.janvārī pie Ložmetējkalna viņš guva smagu ievainojumu pakausī un pēc divām dienām Valentīnas tēvu nogādāja Petrogradā, Angļu sarkanā krusta slimnīcā, kur viņš ārstējās līdz pat aprīlim. Pēc ārstu komisijas atzinuma smagais ievainojums bija radījis 75% darba spēju zudumu un ārstu komisija Albertam piešķīra pensiju – 3 tūkstošus cara rubļu gadā, tūkstoš rubļu kvartālā. Tajos laikos tā bija liela nauda. Pēc tam, kad nodibinājās neatkarīgā Latvija, viņam turpināja izmaksāt pensiju. Savukārt vēl pēc diviem gadiem atkal nācās stāties ārstu komisijas priekšā, un tad jau atzina 45% darbaspēju zudumu un piešķīra pensiju uz mūžu. To Valentīnas tēvs saņēma līdz pat neatkarīgās Latvijas beigu posmam, kad nodibinājās padomju vara.
1934.gada 24.jūnijs Joniškānu dzimtas stāstu grāmatā atzīmējams kā īpašs datums, jo šajā dienā Raipoles Romas katoļu baznīcā nodibinājās jauna ģimene. Alberts Joniškāns apņēma par sievu blakus sādžas meiteni Moniku Trupāni. Jau pēc gada Alberts un Monika kāra šūpuli jaunākajai meitai Antoņinai, vēl pēc diviem – Valentīnai, bet 1942.gadā pasaulē nāca viņu dēls Antons. Sākumā ģimene dzīvoja vienā mājā ar Alberta brāli, tad pārcēlās uz Ludzu, kur Valentīnas tēvs strādāja malkas placī un bija atbildīgais par malkas izsniegšanu visiem pilsētas iedzīvotājiem. Pēc pāris gadiem Joniškāniem radās izdevība uzcelt māju un tikt pie sava pleķīša zemes, kas tajos laikos bija liela vērtība. Viņi pārcēlās, un pienāca 1941.gads.

No šāvieniem slēpās pašu izraktā bedrē
Tāpat kā daudzām citām ģimenēm, arī Joniškāniem negāja secen kara posts un šausmas. Tiesa gan, kā atzīst Valentīna, viņus Dieviņš tomēr sargāja, un liktenis bija labvēlīgs. Neskartas palika dzimtas mājas, izpalika izsūtīšana, līdz ar to arī dzimtas traģēdijas. Kad sākās karš, Valentīnai bija tikai seši gadi. Viņu mājas atradās ļoti tuvu dzelzceļa līnijai Rīga-Maskava, kurā vienmēr bija ļoti liela satiksme. “Kādā brīdī mums šķita, ka palikt uz vietas ir nedroši, tādēļ ar ģimeni pārcēlāmies 5 kilometrus tālāk un apmetāmies mežā. Vienīgi vecmamma izvēlējās palikt mājās, lai vācieši tās nenodedzina,” tā laika atmiņās dalās Valentīna. Izrādās, ne velti mājas bija jāsargā no vācu karavīriem. Viņi Joniškānu lielajā šķūnī ierīkoja sakaru punktu, un vecmammai bija bail, ka šie kurinot varētu kaut ko aizdedzināt. “Nemaz tik ilgi tajā mežā nebijām – aptuveni nedēļu, un, kad palika droši, atgriezāmies. Toreiz biju pavisam maza, bērns vēl, varbūt tāpēc nekādas bailes nejutu,” teic Joniškānu dzimtas vecākā pārstāve. Ģimene atgriezās mājās, bet drīz vien ienāca krievu armija. “Vēl šodien atceros to lielo bedri, kas bija izrakta pie kūts. Tiklīdz tuvumā atskanēja šāvienu zalves, visi lēcām tajā iekšā un slēpāmies. Kad ienāca krievi, viņi atkal šķūnī ierīkoja sakaru centru. Un, ja jāsalīdzina krievi ar vāciešiem, tad teikšu, ka krievu karavīri bija daudz cilvēcīgāki. Vācieši vienmēr pie mums ieradās ar lielu suni un bargā balsī pieprasīja olas, speķi un pienu. Atceros, cik ļoti tad man bija bail. Savukārt krievu karavīri promejot naktī piesita pie loga, atnesa traukus, ko bijām iedevuši, un paziņoja, ka fronte virzās tālāk uzbrukumā,” ar piedzīvoto dalās Valentīna.

Gādāja, lai bērni izglītotos
Par saviem vecākiem Valentīna var stāstīt ļoti daudz, īpaši par tēvu, kurš vienmēr bija stiprā aizmugure un balsts. Tieši tētis Alberts atbalstīja bērnu centienus mācīties un iegūt izglītību, lai cik arī smagi reizēm dzīvē neklājās. Viņš pats, tāpat kā sieva Monika, skolā gāja tikai vienu ziemu, taču, neskatoties uz to, mācēja gan lasīt, gan rakstīt, gan bērniem mācībās palīdzēt. “Turklāt tētis bija izcili labs stāstnieks. Tikai izaugot liela, sapratu, ka tās daudzās pasakas, ko viņš mums vakaros stāstīja, bija paša sacerētas. Lūk, tā vajadzēja mācēt,” teic Valentīna. Viņa atzīst,- skolas laiks bija grūts, bet interesants. Katru rītu un vakaru viņa ar brāli un māsu mēroja 5 kilometrus garo ceļu, lai mācītos. Tikai ziemā, kad ārā valdīja bargs sals, tēvs visus aizveda ar ragavām. “Klases bija lielas, katrā 15-18 skolēni. Tajos laikos, protams, nekādu formas tērpu nebija – kāda nu kuram bija tā drēbīte, tādu arī vilkām. Un no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim, kad sākās pirmie sali, visi staigājām basām kājām. Kurpes pēckara laikā bija liels deficīts, tāpat kā papīrs. Katru lapiņu aprakstījām līdz pēdējam, jo tas bija liels dārgums,” teic Valentīna. Savukārt uz 7.klases izlaidumu, absolvējot pamatskolu, vecāki gan bija sarūpējuši svētku tērpu – šuvēja Valentīnai sašuva rūtainu katūna kleitiņu, bet kājās varēja uzvilkt pavisam jaunas kurpes. Tie patiešām bija svētki.

Vitamīnus – par visu naudu!
Kara laiks patiešām bija smags pārbaudījums visiem – gan pieaugušajiem, gan bērniem, kuri tolaik visvairāk sapņoja par konfektēm. Pēckara gados pie saldumiem veikalā varēja tikt, vien nododot gumiju un apmainot to pret ko gardu. Taču arī šo iespēju varēja izmantot vien retais. Valentīnai atmiņā palikusi kāda spilgta bērnības aina no veikala. “Viena tante nodeva dažādas gumijas un par to dabūja veselu kilogramu brūnu, apaļu, ar kakao apviļātu konfekšu! Stāvējām tantei blakus ar draudzeni. Draudzene sadūšojās un paprasīja,- tante, iedod, lūdzu, konfektīti! Iedeva arī. Domāju, paprasīšu es arī. Paprasīju, bet neiedeva. Kas man toreiz bija par kreņķi! Taču droši vien arī viņai mājās gaidīja bērni, kuri sapņoja par saldumiem,” tagad prāto Valentīna. Viņa stāsta par saldo našķi, ko mamma parasti gatavoja mājās. Novārīja notīrītas, sagrieztas cukurbietes un nokāsa šķidrumu, kuru vēlāk vārīja tik ilgi, kamēr sanāca biezs sīrups. To bērni smērēja uz maizītes un ēda kā lielāko gardumu. Bet, ja sanāca iekrāt kādu kapeiciņu, Valentīna vienmēr gāja uz aptieku, kur lūdza iesvērt vitamīnus par visu naudu! Lieki teikt, ka līdz mājām parasti turziņa ar mazajām, dzeltenajām bumbiņām jau bija tukša. “Ja tagad to visu stāstītu mūsu bērniem, viņi neticētu. Bet tādi laiki patiešām piedzīvoti,” teic vecākā Joniškānu dzimtas pārstāve.

Jo vairāk zinību, jo labāk!
Ieguvuši pamata izglītību, visi trīs Joniškānu bērni turpināja izglītoties tālāk. Valentīnas māsa Antoņina mācījās Ludzas lauksaimniecības tehnikumā, Valentīna studēja Rēzeknes pedagoģiskajā skolā (viņas kursabiedrs bija visiem zināmais režisors Jānis Streičs), bet brālis Antons pabeidza jūrskolu un visu savu mūžu, līdz pat aiziešanai pensijā, veltīja jūrai. Māsu pēc tehnikuma beigšanas nozīmēja darbā uz Liepājas rajona Otanķu kolhozu par grāmatvedi, savukārt Valentīna pēc Rēzeknes pedagoģiskās skolas absolvēšanas atbrauca uz Abrenes rajona Kupravas pamatskolu, kur strādāja par 1.- 4.klašu skolotāju. Jau pēc gada Valentīna iestājās Latvijas Universitātē, kur neklātienē apguva vēstures specialitāti. Pēc universitātes absolvēšanas 1965.gadā viņu iecēla par Kupravas skolas mācību pārzini, un šī kļuva par Valentīnas pirmo un vienīgo darbavietu, kurai viņa atdeva 54 savas dzīves gadus!

Nākamo vīru satika Kupravas stacijā
Valentīnas jaunības laikos centrālā vieta ciematā, kur, sagaidot vilcienu, mēdza pulcēties jaunāki un vecāki ļaudis, bija Kupravas dzelzceļa stacija. Tieši tur viņa pirmo reizi dzīvē ieraudzīja savu nākamo vīru Anatoliju. “Toreiz viņu nepazinu, kaut bija vietējais, dzīvoja turpat aiz upes. Anatolijs tieši atgriezās no dienesta armijā. Skatos, pienāk vilciens, izkāpj karavīrs - tāds smuks, stalts un garš puisis. Pēc tam ar viņu iepazināmies vecajā klubā, kur rīkoja balles. Tā mēs arī sagājāmies,” par satikšanos ar nākamo vīru stāsta Valentīna. Jau pēc kāda laika jaunieši Susāju ciema padomē mija gredzenus, bet kāzu svinības notika Kupravas skolā. Anatolijs pēc specialitātes bija elektromehāniķis un pēc kāzām kādu laiku nostrādāja Lejasgala krautuvē, bija arī šoferis, bet, kad Kupravā uzcēla rūpnīcu, strādāja keramzīta cehā. Viņu laulībā piedzima divi bērni - meita Nora un dēls Guntis. Abi ieguvuši augstāko izglītību - dēls beidzis Lauksaimniecības akadēmiju un ieguvis ekonomista specialitāti, savukārt meita absolvējusi LU Matemātikas fakultāti un vēlāk arī Informātikas fakultāti. Gadu gaitā dzimtas koks sakuplojis ar vairākiem atzariem, un nu Joniškānu dzimtas vecākā pārstāve var lepoties arī ar pieciem mazbērniem un četriem mazmazbērniem.

Dzīves gudrība – nekad neaizņemties
Ja Valentīnai kāds jautātu, kas ir tā iezīme, kas raksturīga visiem dzimtas pārstāvjiem, viņa nevilcinoties atbildētu – tā ir tieksme pēc izglītības. Lai arī tētim bija tikai vienas klases izglītība, viņš lasīja grāmatas, nedaudz zināja vācu valodu, pašmācības ceļā apguva daudzus arodus. Arī Joniškānu ģimenes visi trīs bērni ieguvuši augstāko izglītību un šo tradīciju veiksmīgi turpinājuši arī Valentīnas un Anatolija abi bērni, arī mazbērni. Savukārt mamma Monika bija ļoti liela rokdarbniece - tamborēja, adīja, šuva, izšuva un auda. Valentīna teic,- vecāki dzīvei iedevuši daudz. Vispirms jau darba tikumu! Un vēl kādu svarīgu dzīves gudrību - iztikt ar to, kas ir, un nekad neaizņemties. “Ne mamma, ne tētis nekad neaizņēmās, un arī es nekad neesmu aizņēmusies un bijusi parādā. Nekad. Ja kaut kas bija jāpērk, sakrāju bankā un tad iegādājos, bet kredītu ņēmusi neesmu. Un ir vēl viena lieta, ko tētis vienmēr stingri piekodināja - politikā iesaistīties nedrīkst! Viņš mēdza teikt - laiki mainīsies, un būs cauri. Un tā arī bija. Mammai Monikai bija 5 māsas, un viņām visām vīrus represēja. Tikai pateicoties šai tēta dzīves gudrībai, esam izdzīvojuši. Mūsu ģimenei tiešām paveicās,” ir pārliecināta Valentīna.
Divas dienas pirms Latvijas 100.dzimšanas dienas Valentīnas kundze svinēja skaistu jubileju – viņai palika 81. Joniškānu dzimtas vecākā pārstāve teic, ka jau gadiem viņas jubilejas reizes ir ģimenes un dzimtas kopā sanākšanas svētki. “Man ir ļoti labi bērni un mazbērni, mazmazbērni – ne vien gudri, bet arī labestīgi. Esmu ļoti laimīga un priecīga, kad viņi visi sabrauc pie manis ciemos. Tie patiešām ir svētki. Arī mūsu valstij šogad liela jubileja – apritēja apaļi 100. Daudz savā dzīvē esmu piedzīvojusi, bet varu teikt, ka ar Latviju pēdējā laikā diez ko labi nav. Vienīgi tas, ka tagad ir brīvība un nav jāstāv garās rindās, kas bija padomju laika pēdējos gados. Arī mana Kuprava, kuru abas ar kaimiņieni saucam par savu republiku, ļoti mainījusies. Kāds toreiz, jaunībā, šeit bija ciemats! Nu vairs nav nekā. Taču lai vai kā, esmu šeit ieaugusi ar saknēm – 63 gadi pavadīti. Šī kļuvusi par manu dzimto vietu,” teic Valentīna Vrubļevska.

Pārsteidz Lietuvas žūriju un skatītājus

Lietuvā, Zarasai pilsētas Lauksaimniecības skolā, jau astoņpadsmito gadu notika konkurss “Mis skola 2018”, uz kuru aizbrauca arī Balvu Profesionālās un vispārizglītojošās vidusskolas audzēknes un skolotāja Anita Matule-Bordāne. Mājās balvenieši atgriezās ar godalgām.

Atkārtots atgādinājums: pārkāpējiem - brīdinājums vai naudas sods!

Laikrakstā “Vaduguns” vairākkārt esam rakstījuši un aicinājuši autovadītājus ievērot apstāšanās noteikumus attēlā redzamajā vietā pie Balvu pamatskolas. To, lai šajā vietā ievērotu ceļu satiksmes noteikumus, regulāri uzraudzību veic arī Balvu novada pašvaldības policija. Tomēr pārkāpēju joprojām netrūkst. Piemēram, kādā novembra dienā minētajā vietā 50 minūšu laikā (no plkst. 8.15 līdz 9.05) pašvaldības policija ar videokameru palīdzību fiksēja 36 iespējamos pārkāpējus. Tādēļ neesiet pārsteigti, ja līdz ar Ziemassvētku dāvanām saņemsiet arī uzaicinājumu ierasties Valsts policijā, lai par izdarīto pārkāpumu likuma priekšā atbildētu ar brīdinājumu vai 30 eiro naudas sodu (to paredz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss).

Svētki tuvojas!

Pirmajā adventē Balvu Kultūras un atpūtas centra laukumā pulcējās ne tikai balvenieši un ciemiņi, bet arī meža zvēri, lai kopā iedegtu Balvu pilsētas lielo egli, kas ir sākums Ziemassvētku gaidīšanas priekiem.