Rakstos

Dziļums tekstilmākslinieces Anneles Slišānes izstādē

9.decembrī Balvu Centrālās bibliotēkas izstāžu zālē atklāja tekstilmākslinieces Anneles Slišānes darbu izstādi. Vienlaikus apmeklētāji varēja iepazīties ar SIA “Anneles zeme”, kas ir mākslinieces radīts uzņēmums Latgalē.

Iededz svētku egli Rīgas pils pagalmā

10.decembrī Rīgas pilī Valsts prezidents Egils Levits ar dzīvesbiedri Andru Leviti rīkoja svinīgu Ziemassvētku pasākumu, lai tiktos ar 18 ģimenēm, tostarp Zaikovsku ģimeni (foto) no Balvu novada, un kopīgi iedegtu svētku egli Rīgas pils pagalmā. Triju bērnu (Signes, Ralfa un Leonarda) tētis Imants Zaikovskis, taujāts, kādas bija sajūtas, apmeklējot Rīgas pili, atzina, ka tikšanās ar Valsts prezidentu bija saviļņojoša: “Bērni bija sajūsmā, sākot ar gatavošanās brīdi divu nedēļu garumā, līdz pat braukšanai mājup. Pasākums bija mīlīgs un patīkams. Tā kā mums bija tas gods ar bērniem nodot Valsts prezidentam viņu pašu krāsotās dekorācijas Rīgas pils eglītei Balvu ģimeņu vārdā, tad šajā gadu mijā novēlu balveniešiem atrast laiku sevi uzturēt lieliskā fiziskā formā, būt pārākiem pār savu prātu, izjust un atpazīt emocijas, kā arī pārvaldīt enerģijas katrā dzīves situācijā. Ja šie četri aspekti būs līdzsvarā, tad esmu pārliecināts, ka visas jūsu ikdienišķās vēlmes un vēlēšanās agrāk vai vēlāk piepildīsies. Novēlu jums dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Lai jums jauki dzīvot Latvijā! Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu!”

Latviet`s esmu, latviet`s būšu, latviet`s mūžam palikšu... (13.12.20191)

Teic ‘jā’ viens otram un dzimtenei

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īsteno projektu “Latviet’s esmu, latviet’s būšu, latviet’s mūžam palikšu” - septiņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju, kurā atspoguļosim no Latvijas emigrējušo iedzīvotāju (diasporas) saikni ar Latviju, viņu piederības sajūtu Latvijai, kā arī pilsonisko līdzdalību Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā stiprināt saikni ar dzimto pusi, cik viegli vai grūti to izdarīt.

Lai kur arī atrastos, mājas vienmēr sirdī

Bijušie kubulieši Gunta un Edgars Gergenrederi jau teju desmit gadus par savām otrajām mājām sauc Īrijas pilsētiņu Kells, taču viņi zina – agri vai vēlu pienāks tā diena, kad ģimene kārtos ceļasomas, lai atgrieztos dzimtajā Latvijā. Un šoreiz – pavisam.

Guntas un Edgara acu skatieni pirmoreiz sastapās pirms astoņiem gadiem, un, lai cik tas smieklīgi arī neizklausītos, tas notika pagrabā. “Bija 2009.gada maijs. Tajā laikā mūsu daudzdzīvokļu mājas Kubulos iemītnieki rīkoja lielo talku, kuras laikā sakopām telpas un tuvējo apkārtni. Tā arī mūsu acu skatieni sastapās. Tiesa gan, toreiz pat nenojautām, ka jelkad būsim precēts pāris un veidosim savu ģimeni. Tikai pēc tam sapratām, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena,” stāsta Gunta. Sākumā jaunieši sarakstījās portālā “Draugiem.lv”, bet pēc laika jau sadūšojās vēlreiz satikties aci pret aci. Tobrīd Edgars pēc Rīgas celtniecības koledžas absolvēšanas jau dzīvoja Īrijā un bija nolēmis atvaļinājumā doties uz Latviju. “Es viņu sagaidīju lidostā, un kopš tā brīža esam nešķirami. Aizvien atceramies mirkli, kad atkal satikāmies - abiem pat tauriņi saskrēja vēderā... Pēc dažām dienām Edgaru vedu iepazīstināt pie saviem vecākiem. Sākumā nezināju, kā to izdarīt, prātoju, ko viņi teiks. Taču nebija vērts satraukties, jo mana ģimene bija sajūsmā par tādu puisi,” atmiņās kavējas Gunta.
Jau pavisam drīz pēc abu tikšanās viņa kārtoja ceļasomas un devās uz Īriju. Tāpat kā vairumam atbraucēju, arī Guntai sākums bija smags. Divus mēnešus pēc atbraukšanas viņa iekārtojās savā pirmajā darbā šampinjonu fabrikā. “Vajadzēja laiku, lai pierastu pie jaunās vides, turklāt bija grūti gan morāli, gan fiziski, jo viss šķita svešs. Taču ar laiku viss nostabilizējās, un kopumā fabrikā nostrādāju piecus gadus. Savukārt Edgars tajā laikā strādāja ātrajā ēstuvē,” stāsta Gunta.

Jau divus gadus - vīrs un sieva
Gadiem ejot, Guntai un Edgaram piedzima divas meitiņas – Evelīna, kurai 3.decembrī būs 5 gadi, un Estere, kura nākamā gada 1.janvārī svinēs savu trešo dzimšanas dienu. Drīz pēc meiteņu nākšanas pasaulē Gunta un Edgars nolēma, ka vajadzētu ģimeni nostiprināt oficiāli. Taču par šo lēmumu nevienam neko neteica, jo vēlējās sarakstīties vienkārši un klusi. “2017.gada 26.septembrī kāzu ceremonijā Balvu novada Dzimtsarakstu nodaļā piedalījās mūsu brīnišķīgās meitas, mīļie vecāki un vedēji. Galdus un pasēdēšanas nerīkojām, jo pirms kāzām nosvinējām Esteres kristības, kurās piedalījās paši tuvākie radi. Apprecējāmies Latvijā, jo tā ir mūsu dzimtene, mājas un mīļie vecāki, kurus satiekam tikai vienreiz gadā. Citas domas nemaz nebija,” stāsta Gunta un Edgars, kuri pēc kāzām atgriezās Īrijā.

Latviešu valoda skan arī Īrijā
Lai arī ģimene dzīvo projām no dzimtās puses, Gergenrederi savas dzimtas saknes un tradīcijas neaizmirst. Dzimšanas dienas un pārējos svētkus viņi svin ģimenes lokā, Lieldienās sīpolu mizās krāso olas, bet Ziemassvētkos galdā liek latviešu tradicionālos ēdienus. “Latviešu valodu neesam aizmirsuši un neaizmirsīsim. Mājās mums ir televīzija ar latviešu kanāliem, katru gadu skatāmies 18.novembra svētku pasākumus, Jaunā gada salūtu, Valsts prezidenta uzrunu pusnaktī, “Latvijas lepnuma” apbalvošanas ceremoniju, Jāņos - “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” un daudzas citas latviešu filmas. Arī mājās cenšamies runāt latviešu valodā, kaut gan meitas savā starpā runā gan latviski, gan krieviski. Šogad septembrī Evelīna uzsāka bērnudārza gaitas, tādēļ tagad dažus vārdus jau saka arī angļu valodā,” stāsta Gunta. Taču, neskatoties uz to, ik pa laikam tomēr Guntu un Edgaru pārņem skumjas pēc īstajām mājām. “Skumstam pēc kārtīgas, sniegotas ziemas, pietrūkst īsta pavasara, kad viss plaukst un zeļ. Ilgojamies arī pēc rudens, kad koki pārvēršas skaistās un košās krāsas, un visvairāk, protams, sapņojam par Latvijas saulainajām vasarām un saviem mīļajiem. Laime, ka mūsdienās ir tādas modernās tehnoloģijas kā skype un whatsApp. Pateicoties tām, varam sazvanīties un parunāties ar mājiniekiem, vai vienkārši uzrakstīt vēstuli sociālajos tīklos. Savukārt, kad tuvojas Lieldienas un Ziemassvētki, visiem tuvajiem vienmēr izsūtām apsveikuma kartītes. Tas ir ļoti patīkami un sirsnīgi, kaut gan mūsdienās ko tādu dara ļoti maz cilvēku,” ir pārliecināta Gunta.

Vēlme atgriezties nekad nav pametusi
Pagājušajā gadā Gergenrederu ģimene piedzīvoja mazas pārmaiņas. Gunta aizgāja no darba sēņu fabrikā un šobrīd ir mājsaimniece. Viņa atzīst,- tagad atliek vairāk laika gan meitu audzināšanai, gan dažādu gardumu gatavošanai: “Kad strādāju, nebija vēlmes un laika kaut ko cept. Toties tagad gatavoju ar sirdi un dvēseli. Sanāk ļoti gardas medus kūkas, vēl esmu izmēģinājusi franču makarūnus, pavlovas, vēja kūkas, ciparu un burtiņkūkas, biskvīta ruletes, arī dažādus pīrāgus. Šogad pati gribu pagatavot piparkūku mīklu, jo līdz šim vēl to neesmu darījusi.” Savukārt Edgars gandrīz pēc deviņiem darba gadiem ātrās ēdināšanas uzņēmumā nomainījis darbības sfēru un tagad brauc pa visu Īriju un tīra ūdens tankus. Viņš ar šo darbu ir apmierināts, jo naktīs ir mājās, biežāk redz bērnus, arī svētkos beidzot ir iespēja visai ģimenei būt kopā.
Gunta un Edgars atzīst,- viņus nekad nav pametusi vēlme atgriezties, bet pēc cik gadiem tas notiks, vēl grūti teikt. “Reizēm atceramies savu bērnību, kad ziemā bija daudz sniega, lielas kupenas, pa kurām bridām pēc Ziemassvētku eglītes. Tā visa pietrūkst, jo, dzīvojot ārzemēs, aizmirstās visparastākās lietas, piemēram, dārza darbi, malkas kraušana, lapu grābšana un kartupeļu talkas. Taču, neskatoties uz to, esam laimīgi, ka vispār esam viens otram, ka mums ir divas brīnišķīgas meitas, jo bez bērniem šī dzīve nav iedomājama. Īrija pati par sevi ir skaista, šeit ir laipni, izpalīdzīgi un vienkārši ļaudis, kuri, ejot pa ielu, vienmēr pasveicinās un pat uzsmaidīs. Taču vienalga, kurā pasaules malā atrastos, Latvija ir un paliks mūsu sirdīs. Mēs mīlam Latviju!” atklāj Gunta un Edgars.

Lepojas, ka ir latvieši

“Organizēt kāzas pa telefonu, dzīvojot simtiem kilometru attālumā no mājām, tiešām ir liels izaicinājums – taču ne neiespējamā misija. It īpaši, ja abiem ir skaidrs, ka šim lielajam dzīves notikumam jānotiek Latvijā,” teic Bavārijā dzīvojošie balvenieši Linda un Raitis Buzijani, kuri par precētu sievu un vīru kļuva 2017.gada 26.augustā Igates Svētā Jāņa Kristītāja un Marijas Magdalēnas baznīcā pie Limbažiem.

Pirmais gredzens klāt pie košļenes
Šogad novembrī aprit tieši trīs gadi, kopš Linda dzīvo Vācijā, savukārt viņas vīrs Raitis Bavāriju par savām otrajām mājām sauc jau desmit gadus. Kā ikviena jaunlaulātā pāra, arī Lindas un Raita iepazīšanās stāsts savā ziņā ir unikāls. Viņi viens otru pazīst jau kopš bērnības un ir seni ģimenes draugi. Linda smaidot stāsta, ka pirmo gredzenu no Raita saņēma, kad bija vēl pavisam maza: “Tas bija klāt pie košļenes, ko Raitis man nopirka. Es ļoti raudāju, jo visi mūs ķircināja par to. Godīgi sakot, arī tad, kad Raitis lūdza manu roku un no viņa saņēmu nu jau otru gredzenu, es neraudāju mazāk - bet šoreiz no laimes!” Lindas un Raita starpā mīlestība uzplauka vēl pirms 12 gadiem - todien Raitis svinēja savu 18. dzimšanas dienu un viņi kopā devās uz mūzikas festivālu “Osvalds”. Šo 12 gadu laikā viņi piedzīvojuši dažādus brīžus – arī atšķirtību, kad katrs dzīvoja savu dzīvi citā valstī. Taču mīlestība vienalga izrādījās stiprāka par visiem šķēršļiem, un abu sirdis tomēr atrada ceļu vienam pie otra. Plānojot savu dzīves baltāko dienu, Linda un Raitis zināja, ka kāzas būs saturīgas, jautras un, pats galvenais, sirsnīgas un patiesas. Organizēšanas procesu uzņēmās topošā līgava, taču neatsverams atbalsts, protams, bija abu vecāki, par ko viņiem jaunlaulātie teic lielu, lielu paldies! Linda un Raitis atzīst,- patiesībā laiks, lai sagatavotos kāzām, bija ļoti neilgs - no pavasara līdz vasarai. Martā viņi abi izlēma, ka kāzas jārīko vasarā, un tikai neilgi pēc tam saprata, ka tas ir sava veida maratons, jo Latvijā visi pārsvarā kāzas plāno daudz laicīgāk. “Lielākoties visus organizatoriskos jautājums kārtojām paši, tāpēc tagad varu atzīt, ka organizēt kāzas pa telefonu ir izaicinājums. Tā nopietni nemaz neapsvērām variantu kāzas organizēt tepat, Vācijā, jo uzreiz bija skaidrs - gribam precēties Latvijā! Latvijā dzīvo mūsu vecvecāki, arī daļa no vecākiem un draugi. Un būtu tiešām jocīgi, ja solījumu viens otram dotu svešā valodā,” uzskata Linda. Viņa atminas, ka ielūgumi uz kāzām aizceļoja uz dažādām pasaules malām - Zviedriju, Krieviju, Kanādu, Rumāniju, Vāciju, Angliju un, protams, arī Latviju. Taču tas netraucēja viesiem ierasties un būt klāt Lindas un Raita baltajā dienā. Gribam to vai nē, nākas atzīt, ka mūsdienās pasaule palikusi mazāka, daudz vieglāk sasniedzama un robežas -  tuvākas.

Par Latviju neaizmirst ne dienu
Kopš kāzām pagājuši jau nedaudz vairāk nekā divi gadi. Buzijanu ģimene joprojām dzīvo Vācijā – Bavārijā, Raitis darbojas auto tirdzniecības sfērā un kopā ar Lindu audzina mazo meitiņu Adeli. Viņi atzīst, ka šobrīd nav konkrēta plāna vai vīzijas tuvākajai nākotnei attiecībā pret Latviju, taču ir pārliecināti, ka kādu dienu noteikti atgriezīsies. “Ar Latviju uzturam ciešu saikni ik dienu - gan komunicējot ar tuviniekiem, gan sekojot līdzi notikumiem, kādi norisinās Latvijā. Pildām arī savus pilsoņa pienākumus un dodamies uz vēlēšanām,” atzīst Linda. Latviešu valoda viņu mājās skan ne vien ikdienā, bet arī tajos daudzajos brīžos, kad ciemos ierodas draugi un radi no Latvijas. Arī pati Linda, Raitis un mazā Adele bieži dodas uz Latviju, tādēļ reti kad paspēj sailgoties pēc saviem mīļajiem. Viņi atzīst: “Dzimtene mums ir tikai viena, un mums tā ir Latvija. Vienalga, kur mēs būtu, esam latvieši un ar to lepojamies! Neesam arī no tiem aizbraucējiem, kas nopeļ savu valsti vai tur ļaunu prātu. Katram aizbraucējam ir savs stāsts.” Linda un Raitis ir pārliecināti, ka uzturēt visa veida attiecības un saikni ar Latviju ir arī sava veida darbs, kas prasa laiku un enerģiju. Plānojot atvaļinājumus un brīvdienas, pirmais, par ko viņi vienmēr domā, ir braucieni uz mājām. “It īpaši tagad, kad esam trīs – gribas, lai arī Adelīte var padzīvot Latvijā. Arī bieži uzņemt viesus no Latvijas ne vienmēr ir viegls uzdevums, bet katrā ziņā ļoti patīkams. Visa veida attiecības ir darbs - arī attiecības ar Latviju,” ir pārliecināta Buzijanu ģimene.

Kā vērtējat faktu, ka svešumā dzīvojošie tautieši izvēlas teikt ‘jā’ vārdu Latvijā?

Guntars Skutels, Viļakas Romas katoļu draudzes prāvests:
-“Atstāj savu dzimto pusi, atstāj savu mīļos, draugs.
Dodies, kur Dievs tevi sūtīs, Savu svētību Viņš dos.” Tie ir vārdi no kādas katoļu dziesmas, kas bieži vien tika lietota garīdznieku sveikšanai, bet mūsdienās ir kļuvusi par aktualitāti ne vien kristiešiem, bet daudziem mūsu tautiešiem, kas devušies svešumā. Lai arī kāds būtu attālums no savām dzimtas mājām, tomēr sirds bieži pārstaigās bērnības atmiņu takas. Lai kāds būtu koks, svarīgas ir saknes. Dievs ir lēmis cilvēkam piedzimt konkrētā tautā, savā laikā un ar konkrētiem dotumiem un talantiem. Ne velti Laimonis Vāczemnieks, savā dzejolī aprakstot Latvijas dabas skaistumu, uzsvēris, ka “savu visskaistāko zemi Dievs ir atdevis mums”. Mūsu zemes dabas neskartums un daiļums uzrunā arī dažādu valstu ciemiņus. Un ne tikai... Paši mūsu tautieši, kuri mitinās citā zemē, ļoti bieži dzīves svarīgākos notikumus izvēlas atzīmēt Latvijā. Noteikti, ka dažos gadījumos tas ir ekonomiskais vai sociālais izdevīgums. Tomēr lielākoties tas ir garīgais aspekts - tas, kas šeit piedzīvots, nav aizmirstams. Vienalga, tas būtu draugu lokā, ģimenē vai baznīcā, tas ir paliekoši, skaisti un svētīgi. Dievs ir devis cilvēkam sirdi, un nekas to tā nepiepilda kā mūsu vecāku caur ticības prizmu nodotais. Tādēļ daudzi jaunieši izvēlas teikt ‘jā’ vārdu savā dzimtajā baznīcā. Tā ir vēlme pēc tās svētības, kas kādreiz piedzīvota caur vecāku, vecvecāku gaitām un lūgsnām. Un šeit nav tik ļoti lielas nozīmes tam, kāda ir baznīca, bet kāda ir vide - vecāki un draugi, miers, drošība un savu garīgo vēlmju piepildīšana. Protams, atsevišķos gadījumos arvien vairāk tiek aktualizēta vajadzība vairāk pēc ārējiem efektiem - baznīcas krāšņuma un ziedu rotas. Skandināvijā un Rietumeiropā ir atšķirības ne vien svētku svinēšanā, bet arī baznīcas dzīvē. Tādēļ ir gadījumi, kad ir vēlme ar šo mūsu garīgumu un svētku svinēšanu iepazīties arī ārzemniekiem. Un tas ir visskaistākais, kad cilvēks nemājo Latvijā, bet Latvija mājo cilvēkā… tā Dievs dos arī kādu mazāku vai lielāku laimes brīdi, lai tas vestu uz šo lielo dvēseles piepildījumu un, kas zina kādā veidā, arī pie Debesu Tēva apvāršņiem…

Svetlana Romanovska, Balvu novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja: -Piederība savai valstij un dzimtajai vietai mūsu tautiešiem liek precēties šeit, un tas ir ļoti pozitīvi. Ļoti prātīgi dara tie jaunieši, kuri, plānojot laulību, vienā braucienā uz Latviju uzraksta iesniegumu, savukārt, kad atbrauc otrreiz, jau noslēdz laulību. To ir iespējams izdarīt 6 mēnešu laikā, jo laulību iesniegums ir spēkā no 1 līdz 6 mēnešiem. Ļoti saprotu šos jauniešus, jo cilvēkiem ir nepieciešams apprecēties savās mājās. Daži izvēlas laulības nevis dzimtsarakstu nodaļā, bet sev īpašā vietā – tur, kur notika pirmais randiņš, tur, kur pirmoreiz satikās vai, piemēram, savās lauku mājās. Vēl viens no iemesliem, kādēļ tie, kuri dzīvo ārzemēs, izlemj teikt ‘jā’ vārdu Latvijā, ir apgrūtinātā dažādu jautājumu juridiskā kārtošana ārzemēs. Viņi mēdz lūgt mums padomu par to, kā var noslēgt laulību Latvijā. Acīmredzot šiem cilvēkiem ir vieglāk atlidot uz Latviju, nekā nokļūt Latvijas vēstniecībā. Latvijas vēstniecības pakalpojumus viņi var izmantot tikai tiktāl, ka, tur personīgi ierodoties, var uzrakstīt laulību iesniegumu un samaksāt valsts nodevu. Un tad šo iesniegumu vēstniecība pārsūta attiecīgajai dzimtsarakstu nodaļai Latvijā. Tad mēs sarakstāmies caur e-pastiem vai kā savādāk un nosakām kāzu datumu. Šobrīd spēkā stājies likums, ka pieteikumu var iesniegt elektroniski no jebkuras vietas pasaulē, taču gan līgavai, gan līgavainim jābūt drošam elektroniskajam parakstam. Ja tāds ir tikai vienam no viņiem, laulību iesniegumu iesniegt nav iespējams. Acīmredzot mūsu tautieši ārzemēs ir tik ļoti aizņemti ar savu darbu, ka viņiem nav laika arī nokārtot elektronisko parakstu. Pēdējā laikā ir ļoti daudz latviešu, kuri vēlas noslēgt laulību savā starpā. Cilvēciski saprotu, ka viņi nevar šo mēneša termiņu ievērot, jo ārzemēs tik garus atvaļinājumus kā šeit, Latvijā, nevienam nepiešķir. Ja mūsu dzimtsarakstu nodaļā precas Latvijas pilsonis ar ārzemnieku, ceremoniju, protams, tulkojam angļu valodā. Uzskatu, ka laulību ceremonijas laikā katram jāsaprot, kas tiek runāts, lai nav tā, ka brīdī, kad jāteic ‘jā’ vārds, kāds nesaprot, ko viņam jautā. Patiesībā daudzviet ārzemēs nenotiek šāda svinīga laulību reģistrācija. Tur cilvēki vienkārši apsēstas pie galda un paraksta dokumentus. Arī pie mums tas ir iespējams, bet lielākā daļa līgavu un līgavaiņu tomēr vēlas šo dienu padarīt svinīgu.

"Projektu finansē/līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem"

Žīgurietis apsaimnieko sakoptāko mežu Latvijā

Pagājušajā nedēļā kultūras pilī “Ziemeļblāzma” Rīgā godināja meža nozares izcilākos darbiniekus, pasniedzot gada balvas “Zelta čiekurs”, kas ir augstākā atzinība par sasniegumiem nozarē. Meža nozares Gada balvas ieguvēji saņēma lielo “Zelta čiekuru”, savukārt pārējiem laureātiem tika pasniegts mazais “Zelta čiekuriņš”. Lepojamies, ka nominācijas “Par ilgtspējīgu saimniekošanu” laureāts un balvas “Zelta čiekurs” ieguvējs ir Aivars Vanags no Viļakas novada Žīguriem.

Pils spoks pagaidām nav manīts

Ar izgaismošanu tumsā un krāšņu multimediālu ekspozīciju par baronu fon Volfu dzimtu, kuriem reiz piederēja viena no Latvijas skaistākajām pilīm, svinīgi atklāta Stāmerienas pils atjaunotā fasāde. Šis notikums priecē arī mūspuses iedzīvotājus, par ko liecina balveniešu komentāri un publiskotie foto interneta portālos. Stāmeriena ir netālu mums kaimiņos - Gulbenes novadā.