1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
19-06-2024
Vārdadienas šodien: Nils, Viktors

Rakstos

Dzimteni pameta bērnu dēļ

 Ukrainas kara bēgļi – trīs bērnu ģimene VITA un MIKOLA SKIDAN – no Harkivas apgabala, apdzīvotas vietas netālu no Kupjanskas, Medņevā ieradās augusta beigās, lai paspētu uz mācību gada sākumu. Mājās palika tikai sirmā vecmāmiņa, kura nevēlējās pamest dzimteni. Savukārt Vita un Mikola, kuri rūpējas ne tikai par pašu meitu, bet arī diviem aizbildnībā paņemtiem bērniem, devās bēgļu gaitās tieši bērnu dēļ.

Devās pāri frontes līnijai
“Mēs zinājām, ka ir jābēg, jo tuvojās septembris un bērniem jāsāk apmeklēt skola. Krievu skolā viņus laist nekādā gadījumā nevēlējāmies,” iemeslu, kāpēc pameta dzimto vietu, ko tobrīd bija okupējis Krievijas karspēks, skaidro Vita. Izrādās, viņa kopā ar dzīvesbiedru Ukrainā darbojās kā ģimene, kas savā paspārnē ņem dažādu nelabvēlīgu apstākļu dēļ uz laiku no īstajām ģimenēm izņemtus bērnus. Brīdī, kad sākās karš, pie Vitas un Mikolas dzīvoja ne tikai pašu meita, bet arī divi aizbilstamie, kuri izņemti no nelabvēlīgas ģimenes Harkivā. Diviem no bērniem bija jāuzsāk mācības 5.klasē, bet viena meitene vēl apmeklēja pirmsskolu. Tā kā šāda pagaidu aizbildnības forma neparedz pilna bērnu dokumentu komplekta izsniegšanu aizbildņu ģimenei, krievu karaspēkam okupējot vietu, kur dzīvoja Vita un Mikola, ģimenei nebija iespēju izvest bērnus. “Kara pirmajās dienās, kad pa humāno koridoru vēl bija iespēja evakuēties, nevarējām braukt – netiktu cauri blokposteņiem, kur pārbauda dokumentus, jo mums tādu nebija,” stāsta Vita. Lai varētu nogādāt bērnus drošībā un krievu karavīri viņus neatņemtu, Vita, riskējot ar dzīvību, devās pāri frontes līnijai uz Harkivu, un, saņēmusi tur bērnu dokumentu dublikātus, atgriezās okupētajā teritorijā: “Vispār jau pāri frontes līnijai nevienu nelaiž, bet man izdevās. Vīru gandrīz arestēja, lai nosūtītu uz tā sauktajiem pagrabiem . Arī man ar lielām grūtībām izdevās tikt atpakaļ. Tikai pateicoties tam, ka pirmajā reizē, dodoties pāri frontes līnijai uz Ukrainas pusi, krievu kontroles punktā liku atzīmēt, ka dodos pēc bērnu dokumentiem un ar tiem nākšu atpakaļ. Citādi varēja gadīties, ka atpakaļceļā blokpostenī man šos dokumentus atņemtu. Tad būtu par velti gājusi. Paldies Dievam, atraduši šos ierakstus, krievi tomēr ielaida atpakaļ.” Tikai tad ģimene beidzot varēja paņemt bērnus un cauri Krievijai doties līdz Latvijas robežai.

Mācību gadu pabeigs Latvijā
Ceļš līdz Latvijas robežai izrādījās ilgāks, nekā plānots, jo ģimenei līdzi pieteicās vēl vairākas automašīnas ar gados jauniem bēgļiem, kuriem bija mazāka ceļošanas pieredze. Izrādās, Vita un Mikola kopš pirmajām kara dienām, gaidot, kad varēs tikt uz Harkivu pēc bērnu dokumentiem, palīdzēja cauri Krievijai līdz Latvijas robežai nogādāt ne vienu vien bēgļu kolonnu – radus, draugus un paziņas. Vita stāsta, ka parasti šāds brauciens ilga aptuveni diennakti vienā virzienā. Taču šoreiz tas prasīja četras, jo pārējiem lūza automašīnas un gadījās visādas citādas ķibeles. Sevišķi grūti tik ilgu braucienu bija izturēt bērniem. Vita atklāj, ka sākotnēji plānoja doties tālāk uz Nīderlandi, kur bēgļu gaitās bija nonākuši daudzi tuvinieki un draugi: “Mēs nebijām plānojuši palikt Medņevā, gribējām braukt tālāk. Taču bērni bija tik noguruši, ka vajadzēja kādu laiku atpūsties. Mums iedeva Jura Prancāna numuru, viņš pastāstīja, kur braukt, un atbraucām uz šejieni.” Tā iznāca, ka kopš tā laika ģimene joprojām dzīvo vienā no Viduču pamatskolas internāta istabiņām, jo viņiem šeit patīk. Vita uzsver, ka ģimenei visa pietiek. Galvenais, ka bērni var mierīgi turpināt iegūt izglītību. Dzīvojot pie skolas, ēdienu pagatavošanai viņa izmanto mājturības stundām paredzēto virtuvi, pēc mācību stundām ir iespēja izmantot arī mūzikas klases instrumentus, kā arī datorus datorklasē. Šobrīd bērni mācās gan Viduču skolā, gan attālināti Ukraiņu skolā. Vita priecājas, ka Viduču pamatskolas skolotāji ir ļoti atsaucīgi un palīdz bērniem apgūt mācību priekšmetus. “Tā kā mūsu aizbilstamais bērns nāk no krieviski runājošas skolas, viņam ir vieglāk, jo viņš saprot krievu valodu. Bet manam bērnam ir grūtāk, jo Veronika nekad nav mācījusies krievu burtus, tāpēc rakstīt viņai ir grūti. Skolotāji palīdz un ļoti žēlo viņus,” priecājas bēgle no Ukrainas.
Vita un Mikola stāta, ka viņu tuvākie plāni ir ļaut bērniem pabeigt mācību gadu. Pēc tam, ja būs iespēja, viņi atgriezīsies mājās. Ja ne, skolu nāksies absolvēt Latvijā. “Paliekam te bērnu dēļ, jo saprotam, ka Ukrainā izglītība tagad nogājusi otrajā plānā, kamēr beigsies karš, kamēr visu atjaunos,” skaidro bērnu aizbildņi.

Iepazīst Latvijas kultūru un vēsturi
Dzīvot Medņevā Mikolam un Vitai ļoti patīk: “Te ir ļoti labi, klusi un mierīgi. Visi ir ļoti laipni. Lai kur mēs vērstos, visur pret mums izturas atsaucīgi un laipni, visu izstāsta, izskaidro, parāda. Esam ļoti pateicīgi gan Latvijai, gan citām valstīm, kas mūs atbalsta, bet sevišķi Medņevas pagastam. Lai gan sākumā plānojām doties tālāk, nolēmām palikt šeit, jo te viss ir ļoti labi.” Vita un Mikola stāsta, ka nekādu problēmu ar vietējiem iedzīvotājiem nav bijis. Laiku, ko pavada Latvijā, ģimene cenšas izmantot lietderīgi, ceļojot pa valsti, apmeklējot muzejus, iepazīstot mūsu kultūru un vēsturi. “Esam jau apmeklējuši piecus muzejus, apskatījuši vairākas pilis. Bijām arī rančo “Ozolmājas”, dinozauru parkā un citur,” priecājas ukraiņi.
Mikola stāsta, ka dzimto vietu atkal atbrīvojis ukraiņu karaspēks, un viņu mājās šobrīd mitinās ukraiņu karavīri. “Kupjanskā puse pilsētas joprojām ir Krievijas okupēta. Tā kā visi tilti ir uzspridzināti, karaspēkiem īsti nav iespējas tikt pāri upei. Pa to tagad iet frontes līnija,” šī brīža situāciju dzimtenē skaidro Mikola. Viņš priecājas, ka izdevies dabūt darbu Žīguru pamatskolā. Savukārt Vitai arī mājās pietiekot darāmā ar bērnu pieskatīšanu.
Savukārt Medņevas pagasta pārvaldnieks Juris Prancāns slavē Vitu, kura, nodzīvojusi šeit tikai dažus mēnešus, cenšas runāt latviski. Vita pati gan atzīst, ka latviešu valoda ir ļoti grūta. Viņa uzskata, ka mentalitāte mūsu tautām ir līdzīga, bet visvairāk ukraiņu pārim pietrūkst savējo – radu un draugu. Savukārt Mikola, runājot par krievu un ukraiņu savstarpējām attiecībām, spriež, ka cilvēku attieksme nav atkarīga no cilvēka tautības. Arī Krievijā esot daudz labu cilvēku. Par to viņš pārliecinājies, savulaik strādājot Krievijā. Bija krievi, kuri viņiem palīdzēja, bet bija arī tādi, kuru domāšanu stipri ietekmējusi Krievijas valdības melīgā propaganda. “Satiku arī tādu krievu, kurš par ukraiņiem teica, ka mēs visi esot nacisti, kaut gan pašam uz rokas bija uztetovēta svastika. Tomēr uzskatu, ka mums nav ko dalīt. Nesaprotu, kāpēc tas viss notiek?!” neizpratni pauž Mikola.

Kara gadadienai veltītajā pasākumā. Vita un Mikola Medņevā paliek bērnu dēļ, kuriem šobrīd ir 12, 11 un 5 gadi. Viņi vēlas, lai bērni mācās mierīgos apstākļos, nedzīvojot pastāvīgā stresā.

 

vadi

Veiksmes prognoze


.